Cilvēcisko attiecību ķēde ir sarežģīta māksla, kuru patiesībā jebkuram ir vērts mācīties visu mūžu.
Cilvēcisko attiecību ķēde ir sarežģīta māksla, kuru patiesībā jebkuram ir vērts mācīties visu mūžu. Kā jebko citu. Jo vairāk zināšanu un pieredzes, jo labāk. Uz to balstās mūsu ikdiena. Kurš to tā arī dara, viennozīmīgi ir ieguvējs. Kurš dzīvo, nepievēršot uzmanību un neiedziļinoties daudzās ikdienišķās niansēs, cieš pats un arī pārējie. Droši vien katram arī tas ir ielikts gēnos – prasme komunikēties ar apkārtējiem. Vienam tas izdodas viegli un nepiespiesti, cits mokās, nemācēdams rast pieeju un pareizos vārdus. Jau pirmajā mirklī, tiekoties ar svešu cilvēku, kļūst skaidrs, vai būs savstarpējā sapratne vai ne. Strādājot kādā no masu informācijas līdzekļiem (un ne tikai šajā jomā!), darbā tas ir primārais. Ja šī knifiņa “kontakta” nav, tad cieš darbs un panākumus neizdodas gūt.
Nenoliedzami vieglāk ir tiem, kas prot rast kompromisu. Uz tā meklējumiem arī balstās savstarpējo attiecību veidošana. Un kur nu vēl emocijas, kuru ir pārpārēm, kas rodas atkarībā no konkrētas situācijas un cilvēkiem, apkārtējās vides un tā brīža dvēseles stāvokļa. Tās apvaldīt nemaz nav tik viegli, ja krājušās mēnešiem ilgi un vienā brīdī lauztin laužas uz āru kā vulkāna izvirdums. Katrs vismaz vienreiz dzīvē baudījis šo sajūtu, kad kāds ir atļāvies pateikt ko pretīgu vai nepelnīti apvainojis. Un droši vien bijusi arī pretēja situācija – paša dusmu uzplūdā kādam ir ticis ne pa jokam. Neko nevar darīt, ka reizēm vajadzētu izvēlēties variantu “labāk no rīta vispār nekāpt no gultas laukā”, taču to nevar atļauties, bet citreiz rādās, ka ir “pieauguši spārni kā putnam un bezbailīgi varētu pacelties augstu gaisā debesīs”.
Vienmēr ir bijis zināmā mērā aizrautīgi vērot, kāda ir cilvēku reakcija, kad avīžnieki viņus aicina atbildēt uz ielu aptaujas jautājumiem. Vērojumi it kā no malas ir svētīgi. Cilvēks laipni norāda, ka piekrīt atbildēt. Pārējie varianti parasti izraisa visnotaļ negatīvas emocijas kā darba pienākumu veicējam, tā arī nelaikā iztraucētajam, kurš klusi zem deguna norūc vai tieši sejā iekliedz, ka neesot laika. Bailīgi pārmetas ielas pretējā pusē, ieraugot mūsdienīgu tehnikas izgudrojumu fotogrāfa rokās. Vai arī “Mani tas neinteresē!” strupi noskalda sieviete, kuras balsi nākas dzirdēt pirmo un, iespējams, pēdējo reizi dzīvē.
Interesants atbilžu variantu kaleidoskops. Arī šādas epizodes raksturo mūsdienu sabiedrības savstarpējo attiecību veidošanas modeli. It kā sīkumi, taču paši sliktā garastāvokļa dēļ radām nevajadzīgas negatīvas emocijas sev un citiem, un vēl brīnāmies, cik esam nervozi un ar visu neapmierināti.
