Jo tuvāk nāk septembris, jo vairāk cilvēku, tiekoties ar draugiem, kolēģiem vai vienkārši paziņām, sāk valodas par Eiropas Savienību.
Jo tuvāk nāk septembris, jo vairāk cilvēku, tiekoties ar draugiem, kolēģiem vai vienkārši paziņām, sāk valodas par Eiropas Savienību. Arī, redakcijas darba gaitās iegriežoties lauku sētās, gandrīz uzreiz pēc sasveicināšanās ar saimniekiem seko īsāka vai garāka vārdu apmaiņa referenduma sakarā: «Kā balsosi tu? Par vai pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā?»
Tas nemaz nav jocīgi, bet drīzāk likumsakarīgi, ka, laikam ritot, arvien mazāk var dzirdēt kategoriski izteiktus ES noliegumus. Lai arī par cik konservatīviem mēdz uzskatīt zemniekus, ja tā labi padomā, tieši viņi laikam ir tie, kas līdz šim izrādījuši vislielāko ieinteresētību par gaidāmajām pārmaiņām sakarā ar iespējamo Latvijas iestāšanos ES. Un tas izskaidrojams tieši ar viņu «konservatīvismu», ar mentālo tradīciju nestrēbt karstu. Viņu «konservatīvisms» bija tas, kas sākumā daļai no viņiem lika sasliet spuras, jo lauku ļaudis juta savas attīstības apdraudējumu. Taču, būdami sīksti zemes rūķi, raduši visu darīt pamatīgi un visam «izurbties cauri» līdz saknei, viņi tieši ar savu spurainumu un pamatotiem iebildumiem lielā mērā sekmēja to, ka valdības ierēdņi sāka nopietnāk un vispusīgāk skaidrot visu, kas zemniekiem šķita nozīmīgs. Un, ja salīdzinām visas mūsu ministrijas, liekot roku uz sirds, jāatzīst, ka tieši Zemkopības ministrija no sākta gala darījusi vairāk par visām pārējām (izņemot Ārlietu ministriju, kas šajā ziņā saprotamu iemeslu dēļ ir «ārpus konkurences», jo tās uzdevums ir pārstāvēt Latvijas kopējās valstiskās intereses Briselē) dažādo ES direktīvu popularizēšanā un skaidrošanā. Lauku ļaudīm arī tādēļ ir pieejams visplašāk attīstītais un kvalitatīvi spēcīgākais konsultāciju tīkls, jo konsultatīvajā darbā iesaistītas visas lauksaimnieku reģionālās institūcijas.
Sakiet vēl, ka Latvijā zemniekiem nav lielākais svars!
Tajā pašā laikā zemnieki nebūt nav tie, kas būtu pēkšņi «mainījuši ādu» un sākuši sajūsmā sist plaukstas, nespēdami sagaidīt 20. septembri, kad ar balsojumu apliecināt savu vēlmi iestāties aliansē. Viņi turpina kritiku, taču tā ir pragmatiska un konstruktīva. Varbūt vienīgi par dažiem neizlēmīgajiem varētu sacīt, ka viņi joprojām palikuši rūdīti eiroskeptiķi.
Un gan jau viņiem ir savs iemesls tādiem būt. Cilvēki taču ir tik dažādi. Tomēr vairums Latvijas lauku iedzīvotāju tieši tādēļ, ka ir visvairāk vīlušies Latvijas visjaunāko laiku vēsturē, ka viņi ir paši trūcīgākie un sociāli neaizsargātākie, tieši tādēļ viņi izprot to lielo nozīmi, kāda ir Latvijas lauku vides un dzīvesveida saglabāšanai. Galu galā tas nozīmē, ka viņu bērniem reiz būs iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi tajā vidē, kur uzauguši un kuru bija gandrīz zaudējuši vecāki.
Protams, ka zemniekiem, tāpat kā lielai Latvijas iedzīvotāju daļai, gribētos dzīvot labāk uzreiz, tūliņ pat. Tā ir loģiska vēlme. Bet utopiska. Līdzšinējie 13 demokrātiskā sabiedrībā nodzīvotie gadi nesuši lielu vilšanos, esam taču pārliecinājušies, ka, par spīti demokrātijas sludinātajām iespējām, pārticīgāka kļuvusi tikai saujiņa pašu mantrausīgāko un nekaunīgāko, kas ne tikai aplaupījuši pārējo sabiedrību, bet mēģina uzurpēt arī politisko varu. Tā taču nedrīkst turpināties. Kāds zemnieks sacīja: nezinu, kā būs, ja dzīvosim Eiropas Savienībā, taču zinu, ka, turpinoties līdzšinējai patvaļai un haosam, nekādas dzīves nebūs.
Protams, zemnieki, tāpat kā vēl ļoti daudzi pārējie Latvijas iedzīvotāji daudz ko nezina, viņiem, raugoties rietumu virzienā, daudz kas ir miglā tīts… Bet parādiet man kaut vienu Eiropas Savienības funkcionāru (ES Konventa priekšsēdi Žiskāru d’Estēnu iekaitot), kas apgalvotu, ka viņš par ES nākotni zinātu pilnīgi visu! Sarunādamies ar zemniekiem Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Francijā vai Holandē, neesmu sastapis nevienu, kas būtu pilnībā apmierināts ar dzīvi un ES valdošajiem likumiem. Un tomēr mēs viņus apskaužam. Varbūt tāpēc vien ir vērts?..
