Alūksnē ieradies tā saucamais “Lunaparks”, un, ejot tam garām, man iešaujas prātā doma – jāaiziet arī man! Bet ir tā kā kauns. Es noteikti aizietu uz šādu parku kādā svešā pilsētā, jo man kā tādai bailīgai būtnei gribētos aiziet uz pavisam mierīgām atrakcijām, bet uz tādām jau iet pavisam mazi bērni. Sava bērna man nav un nav arī attaisnojuma, kāpēc es varētu čukināt lēnā vilcieniņā. Tā nu eju garām šim parkam, un tad, kad gribas tur ieiet, pāreju ielas otrā pusē. Kaut kā mums ir bail no būšanas bērnišķīgiem. Man drīz būs 30 gadi, un par cukurvati gadatirgos es sen esmu iemācījusies jūsmot klusi. Kaut kā mums ir iemācīts, ka, sasniedzot kaut kādu vecumu, ir jāpārstāj būt bērnišķīgiem, bet kas tad īsti ir bērnišķība?
Manuprāt, bērnišķība nav priecāšanās par “Lunaparkiem” un vēl sazin ko, bet emocionāla nenobriešana, dusmu nesavaldīšana un egoisma pārpilnība. Tas, lūk, ir bērnišķīgums, kuru gan daudzi tomēr uzskata par normālu parādību 30 vai 40 gados un pat vēlāk. Es ieteiktu labāk piedomāt pie tā un atļaut mums visiem būt bērniem, kad sagribas, jo tu vari būt nobriedusi personība, kurai dažreiz tik ļoti sagribas kādu bērnišķīgu izpriecu vai izdarību. Mums būtu jāpamaina savs redzējums un jāpamana lietu īstā būtība, piemēram, greizsirdība. Turēt otru cilvēku pār visām varītēm, kalt atriebību un sist papēžus zemē – vai tad tas nav bērnišķīgi? It kā otrs cilvēks būtu konfekte, bet mēs esam priecīgi tikai tad, kad to dabūjam.
Cilvēki saģērbjas uzvalkos, augstpapēžu kurpēs un vīzdegunīgi noiet garām atrakciju parkiem vai rotaļu veikaliem – tās jau tādas bērnu lietas… Bet paši tādi paši bērni vien ir. It kā pieaugušo dzīves atribūti mūs padarītu daudz pieaugušākus. Knupjus mutē nomaina alkohola pudeļu kakliņi, kas mums visiem šķiet kaut kā pieaugušāk. Muļķības! Pieaugt nozīmē piedzīvot ko dziļāku, nekā tikai pārstāšanu spēlēties smilšu kastē. Katrs jau mēs pieaugam citādāk, un maldīgi, bet tīri dabīgi ir arī tas, ka mums šķiet – pieaugt nozīmē nocietināties, kļūt skarbākiem un ciniskākiem. Es zinu tādus cilvēkus, kuri ir tik ciniski, ka pat ledum no viņiem kļūtu auksti, un viss, ko viņi var pateikt – tā, lūk, esot pieaugušo dzīve. Arī muļķības! Nav tādas bērnu dzīves un pieaugušo dzīves. Dzīve ir kā process, kurā ir viss. Bēda tam, kurš kaut kur iesprūst. Es esmu kādos posmos sprūdusi un zinu, cik ļoti tas var nozagt no dzīves skaistuma un pilnīgajām krāsām. Tu pats sevi aplaupi un centies visiem iestāstīt, ka tāds, lūk, ir pieaugušo dzīves modelis. Paskatīsimies vairāk uz sirdi kā lapsa “Mazajā princī”: “Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.” ◆
