Turpinās no 17.novembra. Patiesa sirsnība un uzticēšanās – vērtības, kas tik svešas kļuvušas mums. Bīstamas, jo – kādam savtīgi izmantojamas. Ārkārtīgi daudz situāciju šajās nedēļās man liek aizdomāties par attiecībām.
(Turpinās no 17.novembra)
Patiesa sirsnība un uzticēšanās – vērtības, kas tik svešas kļuvušas mums. Bīstamas, jo – kādam savtīgi izmantojamas. Ārkārtīgi daudz situāciju šajās nedēļās man liek aizdomāties par attiecībām.
Un tajā pašā laikā – visapkārt staigā tūristi, apmaiņas studenti, politiskie bēgļi, kā arī viesstrādnieki no visdažādākajām valstīm ar pilnīgi atšķirīgu mentalitāti un tikumiem – rumāņi, moldāvi, gruzīni, krievi, poļi, bulgāri, albāņi, pakistāņi, arābi, ēģiptieši, ķīnieši… Par arābiem dzirdēju teicienu – tas nozags pat sveicienam pastieptas rokas pirkstus… Un tomēr – durvis ir atvērtas.
Pagaidām. Pamazām pierodu. Tajā laikā, kad es tikai neizpratnē klusēšu, kiprietis man nāks pretim ar plati atplestām rokām un sirsnīgu smaidu, pārlieku skaļā balsī man ko stāstīs. Tādi nu viņi ir – lielu nelaimi vai niecīgu sīkumu skaļi izkliegs visiem. Jūtu pasaule visbiežāk izpaužas žestos un kustībās. Ja vien saprastu grieķu valodu, vakaros klusajā ieliņā sēžot uz balkona, es pilnīgi nejauši būtu noklausījusies daudz stāstu…
Autotaures un taxi
Satiksme pretējā joslā man nekavējoties liek apgūt arī kājāmgājēju stratēģiju. Tā kā meita dienā aizņemta ar darbu un lielu daļu pastaigu man nāksies veikt vienatnē, laikus tieku brīdināta nereaģēt uz daudzajiem mašīnu signāliem un nepieņemt visai biežos piedāvājumus parādīt pilsētu. Izrādās, arī pie tā var pierast – jau pēc nedēļas šie trokšņi saplūst ar pārējiem. Īpaši ar cikāžu skaļo “rīvēšanu”.
Pēc trim Pafosā pavadītajām dienām jau spēju veikt provizoriskus aprēķinus – 80% signalizētāju ir no aizmugures manā kustības virzienā braucošie taksometri, kas jau laikus brīdina par savu tuvošanos, tā piedāvājot pakalpojumu. Atlikušie 20% – vientuļi ārzemnieki vai vietējie vīrieši, kas ne jau bez aprēķina meklē vientuļas ārzemju tūristes kompāniju. Turklāt tādas, kas labi pamanāma uz visai tukšās ielas, jo tuvākas un tālākas apkārtnes iepazīšanai pastaigām izvēlējusies dienas pirmo pusi, kad lielākā daļa Pafosas iedzīvotāju un viesu vēl atpūšas pēc iepriekšējās nakts dzīves. Viens otrs taksometra šoferis pat izveicīgi pietur ielas malā, izkāpj no mašīnas un steidzas manā pusē atvērt durvis, it kā tā varētu mani pārliecināt: karstums patiešām ir ļoti neciešams…
Lai izvairītos no šīs man nevajadzīgās uzmanības, izvēlos pretējo ielas pusi, kur satiksmes plūsma pretējā virzienā. Nu 80% samazinās līdz 2%, kuriem, visticamāk, ir citas intereses.
Luksofori Kato Pafā darbojas tikai retā krustojumā, tāpēc tūristiem tur īpašs statuss – visai bieži ar laipnu rokas mājienu un smaidu tieku aicināta šķērsot trīs joslu satiksmes plūsmu. Lai arī jūtos kā “baltais zvirbulis” starp mašīnām, viss notiek nevainojami.
Jau pirmajā vakarā meita iemāca – apiet mašīnas, kas novietotas uz gājēju ietves, man ir tiesības pa ielas braucamo daļu. Uz trotuāra gan visbiežāk stāv auto, kas tiek izīrēts vai pārdots, tādējādi – viegli pamanāms. Ja pirmajās dienās vēl ar zināmām bažām speru soļus uz gājēju pārejas, tad vēlāk zinu – tur laikus esmu gaidīta un pamanāma. Arī pašas gājēju pārejas ieraugāmas jau labi tālu.
Kad pāris dienas pēc atbraukšanas mājās gandrīz vai ieraduma pēc bezrūpīgi uzkāpju uz ielas braucamās daļas “zebras”, savā adresē izpelnos ne tikai lamuvārdu virkni, bet arī trīspirkstu kombināciju. Kādu mirkli jūtos kā no svešas planētas ieradusies…
Diena Pafosā
Man kā “cīrulim”, pieradušam agri mosties, visai pagrūti nākas lietderīgi aizpildīt dienas pirmo pusi – īstā dzīve Kiprā šajā laikā sākas vēlā pēcpusdienā. Ieklausoties dienas ritmos, saprotu, ka neliela daļa pilsētas iedzīvotāju mostas ap sešiem no rīta un jau pēc piecām sešām stundām atgriežas mājās, lai dienas svelmē ļautos pusdienlaika miegam. Pārsvarā tie ir augļkopībā vai celtniecībā nodarbinātie. Ap pusdienlaiku atveras bankas, pasts, pēc pusdienām klusu un slinki darbu sāk mazās tirgotavas. Tūrisma struktūrās iesaistītajam darbaspēkam šādu privilēģiju nav. Viesnīcu personāls strādā gandrīz visu diennakti.
Priekšpusdienas stundās uz ielām valda tikpat kā klusums. Ja neskaita cikāžu skaļo muzicēšanu, no kuras pirmajā vakarā man pat sāp galva. Laikam jau mimozās, kas aug pie Sanitas istabas loga, apmeties vesels lidoņu bars. Ciemos braukšanai esmu izvēlējusies Kipras viskarstāko mēnesi. Lai arī zinu, ka vasarā no 13.00 līdz 16.00 salā ir siesta, kad visi atpūšas, tajā skaitā arī veikali, lielā tūristu plūsma ir ieviesusi savas korekcijas. Galvenajās ielās jau dienas pirmajā pusē man piebiedrojas pa kādai ģimenei, kura arī steidz izmantot atvaļinājumu Kiprā. Līdz ar to daļa čaklāko veikalnieku pielāgojušies šai kustībai. Vienīgi lielveikali pircējus gaida jau rīta pusē.
Īstā dzīve salā uzvirmo vakarā. Pēc svelmīgās dienas atdzīvojas tūristu pūlis, un arī pašiem kipriešiem mīļākā izprieca ir vakariņas ārpus mājas. Ostas promenāde, centrālās ielas jau gaida apmeklētājus – neatlaidīgākie restorānu, krodziņu un tavernu oficianti gandrīz vai pie rokas aizvedīs tevi līdz galdiņam un eleganti nosēdinās “tieši tev rezervētajā krēslā”, bet tur aicinoši skan ne tikai glāžu un ēdamrīku šķindas, bet arī muzikāls pavadījums un mākslinieku priekšnesumi. Līksmas kompānijas ir iekārtojušās pie galdiņiem zem naksnīgām debesīm, kur līdz vēlai naktij ēd, iedzer un skaļi tērgā par niekiem.
Trodosa kalnos
Pārsteidzošs un neaizmirstams ir ceļojums uz Kipras sirdi – Trodosa kalniem – vienu no gleznainākajiem Vidusjūras nostūriem. Mežainas nogāzes, kalnu priežu un ciedru ieskautas, ciprešu slaikie stāvi, līkloču ceļi, ainaviski ciemati. Daudzajās klosteru kapelās glabājas ne viens vien izcils agrīno kristiešu meistardarbs. Pie veclaicīgajiem ciematiņiem kalnos, daudzajām baznīcām un klosteriem var nokļūt gan pa moderniem autoceļiem, gan pa kājāmgājējiem piemērotām meža takām. Kiprā vairākas tūrisma firmas piedāvā iespēju tur doties, atliek vien izvēlēties dienu, veidu un firmu.
(Turpmāk – vēl)
