Nobeigums. Sākums 6.oktobra numurā.
Pirmie, ko rītos Velta ierauga logā, atverot aizkaru, ir divi koki, kuri viens otrā raugās ar uzticību, zaru rokas viens otram pasnieguši. “Kaut arī man blakus būtu tāds cilvēks, kuram varētu uzticēties un skumīgā brīdī pieglausties!” Ar tādām cerībām sākas katra diena.
Kad sienas pulkstenis nosit vilciena gaidīšanas laiku, Velta ir ceļā uz to. Kājas tik vieglas, un domas skaidras. Pa gabalu jau redzams – Arnolds sveicina ar ziedu pušķi rokās.
– Šis, Veltiņ, jums – tāds aizkavējies kāzu sveiciens. Ņemiet par labu – tas no mana dārza!
– Paldies! Vai jūs pats arī ziedus audzējat?
– Kad atbrauksiet pie manis ciemos, tad redzēsiet manu saimniecību. Bet tagad, jūs gaidot, man radās tāda ideja – ieiet šajā kafejnīcā un sadzert tubrālības. Kāpēc mums jāraugās šeit, kā cits ar citu skūpstās, pavadot vai satiekot viens otru – mēs varam to izdarīt ar šampanieša glāzi rokās. Ko sakāt par to?
– Lieliski! Es piekrītu, ejam!
Arnolds pasniedz elkoni, un Velta ir cieši viņam blakus – soļi skan vienā ritmā. Arnolds atver durvis – reibinoša kafijas smarža jūtami noskaņo.
– Pie kura galdiņa sēdēsim? Izvēle jūsu, Veltiņ!
– Man šķiet, ka vispiemērotākais ir galdiņš šeit, telpas stūrī.
Arnolds ir veikls un izdarīgs. Aiziet. Smaidot atnāk ar šampanieti un kūkām. Bet tad, kad viņi ir sagatavojušies tubrālībām, atskan vilciena svilpe kā līdzgaitniece un lieciniece viņu saderībām. Ar vilciena svilpes izskaņu skūpsts salds un vārdiņš “tu” skanīgs. Kad pēc draudzīgām sarunām Velta ar Arnoldu iznāk no kafejnīcas, vilciena piestātnes lauks ir tukšs.
– Kas tev, Veltiņ, ir ieplānots vēl šim vakaram?
– Atklāti jāsaka, ka pilnīgi nekas.
– O! Tad varbūt pie viena aizbrauksim līdz manas dzīves vietai – vēl jau saulīte gabalā, tā rotāsies manā dārzā.
– Protams, Arnold, mani interesē, kur tu dzīvo.
– Tas ir tikai dažus kilometrus no stacijas – braucam!
Arnolds atver mašīnas durvis – kā jau galantam kungam pienākas, un abi priekā starojošām acīm brauc. Liekas, ka Arnolds grib parādīt māku braukšanā, un uzsāk ļoti straujā tempā. Velta lūdz viņu lēnāk braukt, jo viņai gribas izbaudīt lauku dabasskatus. Te ir tiešām skaistas vietas, kur vēlētos pakavēties. Lūk, tur tā birztaliņa uzkalnā un upīte lejā.
– Nu, Veltiņ, aiz šiem kalniņiem es dzīvoju.
Mašīna lēni ieslīd celiņā, kur uz vārtiem vēsta uzraksts “Upītes”, iekšpus vārtiem kreisajā pusē – pīlādzis, bet labajā pusē – krāšņs ziedu lauks. Māja ar sarkanu jumtu pakalnītē. Arī sakņu dārzam ir sava vieta un ābelēm ar ogulājiem starp tām.
– Arnold, tu dzīvo brīnišķīgā vietā! Kad tu to visu paspēj sakopt?
– Visu veicu pamatā pa vakariem pēc darba un brīvajās svētku dienās. Nāc, lūdzu, iekšā! Manā mājā ir tikai četras istabas, virtuve un nepieciešamās labierīcības.
– Arnold, viss pie tevis ir ļoti mājīgi, patīkami, jauki. Vai Lūcija mīlēja šo vietu un tavu māju?
– Viņa bija draiskule. Mēs kopā nodzīvojām tikai piecus gadus. Nāc, Veltiņ, uz ēdamistabu, es tevi uzcienāšu ar paša ceptiem cepumiem un ābolu sulu. Nu tu būsi redzējusi, kā es dzīvoju un kāda rocība ir manā mājā. Uzcienājies, es tev parādīšu savus albumus, kuros redzamas būs arī mūsu ar Lūciju kāzas. Skaties, te tie ir!
– Jā! Pirmajā lapā kāzu bilde – tiešām jūs abi te esat skaisti un laimīgi, vismaz man tā izskatās.
– Varbūt tā toreiz arī bija, bet tagad ir citādāk.
– Es priecājos, ka tu mani šodien pavizināji, bet man laiks būt savās mājās. Tev, Arnoldiņ, jāgaida Lūcija – jūsu mīlestībai jāturpinās. Mēs varam būt tikai draugi.
– Es gan tā neteikšu – mēs varam būt arī vairāk nekā stacijā satikušies draugi. Dzīvosim, tad redzēsim, ko mums katram dzīve atvēlēs. Paldies, ka pabiji pie manis! Šī man atmiņās paliks kā skaistākā kopā pavadītā diena.
Arnolds aizved Veltu mājās. Pa ceļam viņi apmainās ar telefona numuriem. Dzīve, satikšanās, savstarpējās patikšanas jūtamas gan Veltā, gan Arnoldā. Velta sarunās ar dēlu pauž savu interesi draudzību turpināt ar Arnoldu. Pastāsta dēlam, cik skaistā vietā ir viņa mājas, sakopts dārzs un arī telpas:
– Tavs tētis nekad mājas darbus nevēlējās strādāt. Viss bija jādara man.
Velta pajautā dēlam:
– Kā jums ar Ievu?
Artis:
– Mums viss rit normālās sliedēs. Cenšamies viens otru labāk izprast.
– Labi, dēls! Ejam gulēt. Diena man ir aizpildīta ar jaunām iecerēm un prieks par dzīvi arī. Ceru, ka mūs ar Arnoldu netraucēs ne Lūcija, ne Alfrēds.
Ir pagājuši vairāki mēneši ciešā draudzībā un mīlestībā. Katra diena tiek vadīta ar kopējām domām un arī darbiem. Citudien Arnolds ciemojas pie Veltas, citudien Velta pie Arnolda. Arī Artis ar Arnoldu ir sadraudzējušies. Bieži iet kopā makšķerēt, bet Ieva ar Veltu sēd upītes krastā un skaita zivis, lai visiem pietiek vakariņu galdam.
Tā mainās mēneši, un pienācis laiks, kad Veltai būtu ar Alfrēdu jāsvin 21. kāzu diena. Arī Ieva ar Arti ir pabeiguši trešo studiju gadu un sāk izteikt Veltai domu par sarakstīšanos. Te pēkšņi vēlā vakarā piezvana Arnolds un lūdz atļauju atbraukt pie viņas.
– Kas tad nu noticis? – jautā Velta.
– Kad atbraukšu, stāstīšu.
Velta pieceļas no gulēšanas un ar nepacietību gaida Arnoldu. Viņš ir satraukts un kādu mirklīti klusē.
– Zini, Veltiņ, ir atbraukusi Lūcija – pie manis uz palikšanu. Tagad mums ir jāpadomā, kā iziet no šīs situācijas. Tā kā bijām salaulājušies, viņai pieder puse no īpašuma.
Velta atbild:
– Tas jā, bet kā ir ar mīlestību?
– Tā, Veltiņ, kopā ar viņu ir aizceļojusi.
– Labi! Tad tev jāpārceļas pie manis.
– Tas viss atrisināsies, bet ko teiks Artis?
Velta atbild, ka Artis vēlas ar Ievu sarakstīties – jāpadomā par viņu kopdzīvi. Arnolds izsaka savu ideju:
– Ja Artis ar Ievu būtu ar mieru dzīvot manas mājas otrajā pusē – divas istabas un, protams, virtuve un citas labierīcības, tad viss atrisinātos.
– Arnoldiņ! Tu esi pārāk dāsns! Es esmu pārliecināta, ka viņi būtu priecīgi. Tik skaistā vietiņā sava pusmājiņa! Rīt visu izrunāsim, tagad iesim gulēt. Dzīve nekad nav bez sarežģījumiem, mēs tos nokārtosim. Ar mani ir vienkāršāk – mēs ar Alfrēdu neesam sarakstījušies, bet kopēju kāzu vakaru vadījuši. Dzīvojām uz savstarpējās saprašanās līguma. Ja jau nav parādījies, tad lai dzīvo tur, kur labāk. Vienīgi jums ar Lūciju ir jāsadala manta un šķiršanās, ja par sevi esi pārliecināts kopdzīvi neturpināt. Rītā izrunāsimies ar jauniešiem un gatavosimies kopējām kāzām – tā ir mana ideja, – saka Velta.
– Tagad tavs dēls būs arī manējais, – atbild Arnolds.
Rīts mostas domām bagāts. Tā kā abi jaunieši ir vairākas reizes jau pabijuši Arnolda dzīvesvietā, tā viņiem nav sveša. Viņi par Arnolda piedāvājumu ir sajūsmā un ļoti sirsnīgi viņam par to pateicas un apmīļo.
– Nu mums atliek domāt tikai par kāzām – kā un kur tās svinēt. Variantu ir daudz, atliek izvēlēties. Padomāsim.
– Tagad man ir jābrauc uz mājām un jāparunājas ar Lūciju par šķiršanos. Ir vēl tāda iespēja, ka varbūt Lūcija negribēs dzīvot ar citiem kopā un savu pusi mājas pārdos. Tādā gadījumā es pats būšu pircējs. Bet tagad es dodos tajā nepatīkamajā sarunu ceļā. Atā!
Arnoldam sarunas ilgst līdz vēlam vakaram. Lūcija raud, lūdz piedošanu. Negrib šķiršanos dot un negrib ar citiem kopā dzīvot. Tomēr Arnolds paliek pie sava:
– Es, Lūcij, esmu tagad, tevi gaidot, saticis citu sievieti un viņā iemīlējies. Tu esi jauna un būsi brīva – mīli, ko gribi! Ar tik nestabilu savās domās un darbos es kopā nedzīvošu. Ja vēlies, pārdod mājas pusi – es no tevis to nopirkšu. Tie ir mani pēdējie vārdi, ko varu tev pateikt. Kad būs šķiršanās – piezvanīšu. Kādu dzīvi esi izvēlējusies, tādu dzīvo!
Kamēr Arnolds vēl kārtojas prombraukšanai, Lūcija paziņo:
– Pērc savu māju, es šeit nedzīvošu!
Arnolds priecīgs saka paldies. Viņš pie Veltas atgriežas ar jaunām ziņām. Visi ir priecīgi, un tādā gadījumā kāzas notiks Arnolda mājās. Vēl tikai kopīgi iegādātās mantas jāsadala ar Lūciju. Šķiršanās izdevumus segs Arnolds – to viņš viņai apsolījis.
Velta saka:
– Tu gan, Arnold, esi pārāk labs visiem!
– Ja man ir zināms mērķis, uz kuru es eju, tad manta nav pirmajā vietā. Uzticējos Lūcijas mīlestībai – tā mana paša vaina. Kaut gan izlikās, ka savus ceļus nenožēlo, bet bez asarām jau neiztika. Teicu – mūsu gadu starpība mūs izšķīra. Tur lielākoties vainīgs biju es. Tā tajā dzīvē notiek ar vecpuišiem. Viņa šodien savā labestībā solīja dārzu apliet – arī tas no viņas ir pretimnākošs solis labestībai, lai nešķirtos ar naidu.
Velta aicina uz gulētiešanu, pārdzīvojumu ir daudz. Jāsamierinās ar visu. Arnolds ir apņēmības pilns visu nokārtot un pēc pāris mēnešiem rīkot kāzas Ievai ar Arti. Arī paši tieši tajā dienā ir nolēmuši sarakstīties.
Viss norit bez sarežģījumiem. Tiek izdomāts kāzu datums, kamēr vēl dārzs rudens ziedos. Tiek izsūtīti ielūgumi radiem, draugiem un kaimiņiem.
Artis jautā Veltai:
– Ko darīsim ar manu īsto tēvu – Alfrēdu? Man kā viņa dēlam gribētos viņu savās kāzās redzēt un iepazīstināt ar viņa vedeklu Ievu.
– Arnolds pret to neiebilst, bet kā uzzināt, kur viņš atrodas, lai aizsūtītu ielūgumu?
Artis solās šo problēmu atrisināt. Pēc pāris dienām adrese ir dabūta un ielūgums aizsūtīts. Atbilde nav saņemta, vai ieradīsies vai ne.
Tiek ielūgts īpašs pavārs un kāzu galda apkalpotājas. Jauniešiem oficiālā sarakstīšanās tāpat kā vecākiem – dzimtsarakstu nodaļā. Pēc tam jaunie apmeklē baznīcu ar visiem tās rituāliem. Mājās atgriežas ar divām kāzu mašīnām un vairākām viesu automašīnām. Cauri goda vārtiem ejot, līgavaiņi savas līgavas paņem klēpī. Katram pārim ir savi vedēji, kuri teic runas, kas dažos izraisa arī asaras. Mājās pie galda viesi tiek aicināti pacelt šampanieša glāzes. Tieši tobrīd ierodas Arta tēvs ar ziedu pušķi un nostājas jaunajam pārim aizmugurē pie galda. Lūdz vārdu – apsveic dēlu un ar vedeklu sabučojas. Jaunieši pateicas. Galda apkalpotājas ierāda vietu pie galda pretim jaunajam pārim, bet viņš atsakās tur sēdēt, jo viņa vieta esot jāatbrīvo blakus dēla mātei Veltai. Izceļas nepatīkams sašutums. Arnolds neatbrīvo vietu, jo šodien viņiem ar Veltu ir kāzu diena – to pasaka viņu vedēji:
– Pacelsim glāzes par abiem jaunajiem pāriem!
Alfrēds iebilst: – Kāpēc par abiem… Es pacelšu glāzi tikai par dēlu un viņa līgaviņu.
– Nu tad dariet jūs pirmais to individuāli, – teic vedējmāte.
Kad tas tiek izdarīts, Alfrēds atstāj kāzu māju, sakot:
– Žēl gan, dēls, es atgriezos uz palikšanu, bet pēc apcietinājuma man nav pie jums vairs vietas – Velta sameklējusi sev citu. Es klusēju, jo negribēju atklāt notiekošo.
Kāzu mājā iestājas ilgs klusums. Cits citā skatās jautājoši, bet Ieva, Artis un Alfrēds iziet dārzā. Vedējiem ir grūti šo laiku aizpildīt. Pēc brīža viņi iziet dārzā un lūdz Ievu, Arti un Alfrēdu nākt iekšā pie galda. Jaunlaulātie ienāk, bet Alfrēds lēniem soļiem, atskatīdamies uz kāzu māju, aiziet. Kāzu mājā ir nepatīkama situācija. Klusums… Kādēļ Alfrēds bijis apcietinājumā – to viņš ir atklājis dēlam, bet tas sēd domīgs, nerunīgs. Viņaprāt, tas nav jāstāsta visiem kāzu viesiem.
Pamazām kāzu mājā atplaukst jautrība. Abi pāri izdejo pirmo kāzu valsi, kāzu viesu aplausiem skanot. Nemanot pienāk mičošanas laiks ar latviešu tautas tradīcijām. Drīz vien viesi atvadās ar vēlējumu:
– Lai katra diena jūsu kopdzīvē ir kā īpašs atradums, kurā ir ielikts jūsu prieks, prāts, kopsolī ejot!
Otrā rītā Velta izjautā dēlu:
– Kādēļ tavs tēvs nokļuva cietumā?
– Jā! Viņš jutās neveikli, kad es viņam teicu – ja stāsti, tad bez melošanas. Stāsts ir īss. Ar Dzintru gribējuši braukt nelielā ekskursijā uz dažām dienām, bet avārijā zaudējis Dzintru un atzīts par vainīgu.
Dēlam viņš teicis: “Jūtos vainīgs arī jūsu abu priekšā. Piedod, dēls! Pie visa vainīgs esmu es pats.”
