Es tāpat kā citi laikraksta lasītāji uzmanīgi izlasīju daktera Pētera Kučika rakstīto skatījumu uz medicīnas lietām.
Es tāpat kā citi laikraksta lasītāji uzmanīgi izlasīju daktera Pētera Kučika rakstīto skatījumu uz medicīnas lietām. Saprotams, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, bet vairākkārt parlasot lasīto manī radās sašutums. Esmu pašlaik diezgan veselīga sieviete, slimoju ļoti reti un arī slimnīcā esmu gulējusi maz. Visi ārsti, ar kuriem esmu saskārusies ir bijuši bezgala laipni un domāju, ka arī pietiekami profesionāli, tāpēc varu teikt vienīgi sirsnīgu paldies.
Mums kopumā nav sliktākā slimnīca un ārstējošie ārsti, bet pārdomas raisās pēc ļaužu valodām un nostāstiem par ārstiem. Vai tiešām viss ir tik tīrs, kā to atspoguļo masu mēdiji. Masu mēdijos plaši tiek atspoguļots vien pozitīvais, bet par sliktām lietām tiek klusēts. Man liekas, ka arī par negatīvo vajadzētu runāt, atspoguļot to un darīt zināmu sabiedrībai. Ir daudz gadījumu, kad cilvēki vienkārši noklusē un nerunā par negācijām slimnīcā. Viņi stāsta viens otram, atklājas un varbūt pat reizēm musina tos, kas akli tic visam.
Arī es esmu dzirdējusi dažādus nostāstus par slimnīcu un domāju, ka ne no kā tie cēlušies arī nav un sava daļa taisnības tur ir. Ārstē vēzi, bet vēlāk, izrādās cilvēks, mirst no insulta… Bērns dzemdībās mirst no skābekļa trūkuma, jo asiņojošā dzemdētāja nevar sasaukt vecmāti… Un vai vispār var strādāt par vecmāti, ja nepatīk pieņemt dzemdības naktī? Kā ir ar ķirurgu, kurš aizšuj brūci un aizmirst izņemt tamponu. Kā lai attiecas pret uzņemšanas nodaļas darbiniekiem, kuri pacientu nolamā par to, ka naktī braukuši vien sāpju dēļ? Kāds ķirurgs ir izcils un atbildīgs, bet cits viņa kolēģis paviršs, tad arī operācijas rezultāts var būt dažāds. Atceros, kā tantiņas priecājās par to, ka kādas nodaļas ārste bija aizbraukusi, viņas smejas, ka tajā laikā mirstība būs mazāka.
Vēršoties pie ārsta, cilvēks grib ticēt, ka tas ir pats labākais ārsts, bet visi šie starpgadījumi… Tāpēc jau rodas šis “es neuzticos”. Katrs koks ir ar diviem galiem, bet nevajag būt ciniskiem un vajag paskatīties arī no cita redzespunkta. Pirms mesties aizstāvēt kolēģi, vajag padomāt, kuram kuro reizi taisnība. Reizēm tā ir pacientu pusē. Varbūt vajadzētu vairāk veidot dialogu “ārsts – pacients” vai otrādi, lai veidotos sapratne. Saka jau, ka visi kļūdas, bet cik stipri var kļūdīties ārsts? Ir smagi, kad nevari palīdzēt cilvēkam, vēl smagāk, ja viņš nomirst… Reizēm vien nepareiza diagnoze maksā pacientam dzīvību. Ar katru gadu uzlabo un modernizē aparatūras, bet diagnozēs kļūdās arvien biežāk.
