Natālija no Alūksnes: Pusi uz pusi. Ir brīži, kad ar sevi esmu ļoti apmierināta, bet gadās, protams, arī melnie periodi, kad liekas, ka pilnīgi nekas nav tā, kā vajag – neko nemāku, neko nezinu, neko nevaru.
Natālija no Alūksnes:
Pusi uz pusi. Ir brīži, kad ar sevi esmu ļoti apmierināta, bet gadās, protams, arī melnie periodi, kad liekas, ka pilnīgi nekas nav tā, kā vajag – neko nemāku, neko nezinu, neko nevaru. Tādās reizēs saņemties ir ļoti grūti. Ātrāk tikt pāri visam negatīvajam man palīdz apkārtējie cilvēki, kas neuzkrītoši ar it kā nejauši izteiktām piezīmēm cenšas man to garastāvokli uzlabot. Dažreiz tas spēj nokaitināt, jo rada sajūtu, ka patiešām neko nevari, ja reiz ir vajadzīga citu palīdzību, tomēr jo vairāk tās pozitīvās emocijas saņem, jo labāk. Un tad jau viss ir atkal kārtībā.
– Mārtiņš no Alūksnes:
Protams, ka pozitīvās. Kā gan citādāk! Un pat ja nebūtu – es noteikti censtos kaut ko darīt, lai situāciju mainītu. Negribu teikt, ka ļoti piedomāju pie tā, ko daru, taču viens princips man ir – vienmēr rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai vēlāk nebūtu pašpārmetumu par to, kāpēc esmu darījis tā un ne citādāk. Visos gadījumos šis princips gan nenostrādā, jo, kā jau visiem cilvēkiem, arī man sanāk kļūdīties un gadās brīži, kad nevaru lepoties ar to, ko esmu izdarījis. Tomēr lielākoties jūtos ar sevi apmierināts.
– Zanda no Alūksnes:
Gadās jau visādi, bet, ja man tiešām būtu jāpasaka, kas ir vairāk, tad laikam tomēr dominē pozitīvais. Vispār pret sevi esmu ļoti kritiska. Pārdzīvoju neveiksmes, kas varbūt pat nav to vērtas, tomēr tajā visā ir arī sava pozitīvā puse – ja es patiešām esmu izdarījusi kaut ko tādu, ar ko varu lepoties, nu tad es arī to novērtēju un jūtos pati ar sevi apmierināta. Manuprāt, tas arī ir pareizākais. Neviens jau nav ideāls. Zinu cilvēkus, kuri krīt tādās absurdās galējībās – vai nu ir pārāk pašpārliecināti, vai arī pilnīgi pretēji. Domāju, ka, ja cilvēkam izdodas atrast vidusceļu un viņš spēj palaikam sevi kritiski novērtēt, tad viss ir kārtībā.
