Pagājušajā nedēļā pie manis pienāca kāda sieviete, kura izteica siltus vārdus par šo rubriku un manis rakstītajām slejām. Tās uzrunājot un reizumis pamainot arī domāšanu. Es vēlos pateikt paldies gan šai sievietei, gan ikvienam, kurš novērtē un kuru šīs slejas uzrunā. Par ikdienišķo un neikdienišķo, par visu, kas ar mums dzīvē notiek. Arī šoreiz rakstīšu atklāti un pastāstīšu jums kādu stāstu. Šogad vairāki man tuvi draugi izvēlējās izšķirties no gadiem ilgušām attiecībām, un, lai arī cilvēki ir tik atšķirīgi, visus šos gadījumus vieno kas kopīgs – neiešana, neaugšana uz priekšu. Cilvēku kaut kas urda, un viņš cenšas pieklauvēt pie otra durvīm, bet tur – nekādas atbildes, pie tam vēl pārmetumi. Cik reizes esmu dzirdējusi, kā vīrieši pārmet sievietēm par emocijām, par izskatu, par to, lai taču beidz muļķoties. Un sieviete arī beidz muļķoties. Viņa kļūst nopietnāka, un vieglumu aizstāj aizvien lielāks smagums. Un, jā, katrai sievietei pašai jāceļas spārnos, bet, ja vīrietis to nemana un nepalīdz viņai atkal kļūt vieglākai, būt pašai – viņš šo sievieti zaudēs. Katrā no mums ir kas pirmatnējs, kas dabīgs, un sievietei vajag skriešanu dabā dažreiz izspūrušiem matiem. Bet, ja blakus ir vīrietis un arī sabiedrība, kura visu laiku atgādina, ka tā nedrīkst – vadzis tik un tā kaut kad lūzīs. Cik arī reizes esmu dzirdējusi, kā vīrieši pārmet savām sievietēm, kuras audzina bērnus, ka māja ir netīra, ka tas vai šis nav izdarīts un ko gan sieviete visu laiku mājās dara?! Viņa audzina, lolo un rūpējas par jaunu cilvēkbūtni! Kāds reiz ir teicis, ka sieviete vispār nevar čīkstēt, jo nestrādā celtniecībā. Lai pamēģinot un tad ko sakot. Skumji, ka mēs visus mērām pēc savas šnites, un vēl skumjāk, ka vairs neieklausāmies otrā. Un nav pat jāizprot, ir tikai jāpieņem. Kad sieviete uzliek lūpukrāsu, nevajag teikt – kam tas vajadzīgs. Kad sieviete raud, nevajag teikt, lai pārstāj, varbūt vispār nevajag neko teikt, bet vienkārši sieviete jāapskauj. Kad sieviete uzvelk jaunu kleitu, nevajag teikt, ka viņa izskatās tāpat kā vakar, bet vajag vienkārši uz viņu paskatīties ar kaut kādu dziļāku skatienu un sieviete sapratīs. Mums visiem ir jāmācās ieraudzīt ko vairāk par ikdienu un jāiemācās vienkārši komunicēt. Nevar tā vienkārši cilvēks uz cilvēku skatīties caur savu būrīti – ir no tā jāizkāpj. Un vēl svarīgāk par savu izkāpšanu ir atskārst to, ka arī otram ir tiesības uz savu spārnu izplešanu.
