“Dzeja ir tad, kad tu izej ziedu laukā un smaržo, dzeja ir rasas lāsīte, kas mirdz atraitnītes ziedā – dzīvē….
“Dzeja ir tad, kad tu izej
ziedu laukā un smaržo,
dzeja ir rasas lāsīte, kas
mirdz
atraitnītes ziedā – dzīvē…
Dzeja ir tad, kad tu izsaki
jūtas,
jūtas liek domāt par
būt/nebūt…
Šķiet, dzejā top viss, ko redzi
un neredzi,
dzejā vari mūžībā pabūt…
Vārds ir mūžīgs.”
(Andris Kļavs)
Tik maz dzejas rindiņu, bet tik daudz laba pateikts par dzeju! Septembris ir mēnesis, kad atplaukst dzeja. Lai parunātu par dzeju, 29.septembrī uz Veclaicenes pagasta bibliotēku tika aicināti Bērnu žūrijas eksperti. Kāpēc tieši eksperti? Tāpēc, ka šogad starp Bērnu žūrijas vērtējamām grāmatām ir daudz dzejas darbu. Ekspertu uzdevums bija izrakstīt no grāmatām tos dzejoļus, kuri viņiem vislabāk patika. Bērni novērtēja šo dzeju atzinīgi. Daudzus dzejoļus var izmantot dažādos pasākumos – Lieldienās, Ziemassvētkos un citos.
Pasākuma gaitā tika gūtas atbildes uz jautājumiem: kāpēc tieši septembrī noris dzejas dienas, kā sauc tos cilvēkus, kuri raksta dzeju, vai mēs varētu iztikt bez dzejas, ar ko varētu salīdzināt dzeju? Dažas atbildes bija interesantas: par tekošu strautu, kļavlapu…
Pasākumā piedalījās arī mūsu vietējais cilvēks – Maija Bleiferte. Viņa sevi neuzskata par dzejnieci, vienkārši savos pārdomu brīžos uzraksta kādu garāku vai īsāku dzejolīti. Katram dzejolītim esot savs tapšanas moments, sava vēsture. Bērni ar interesi klausījās šos interesantos darbiņus. Maija iedrošināja bērnus rakstīt dzeju. Tas ir tik skaisti!
Lūk, fragments no dzejoļa “Veclaicene gadalaikos”:
“Jau briedumā noliecas
rudzu vārpas
un dārzos krāsainas asteres
zied,
Romeškalns smaida, jo atkal
pie viņa
saulaini bērni mācīties iet.
Drīz gaisā raud dzērvju kāsis,
Pie kājām čab kļavlapu sārts,
Un baltbalta migla apņem
Šo zemi, kur šūpulis kārts.
Mans dēls, mīli šo zemi,
Par Veclaiceni to sauc.”
Un tā tie Bērnu žūrijas eksperti, kuri uz pasākumu bija atnākuši, apmierināti aizgāja mājās pa čabošo kļavlapu sārtu.
