Pēteris no Alūksnes: Ļoti negatīvi. Man nepatīk viņa uzpūtīgā attieksme pret cilvēkiem, kā arī pārāk lielā pašapziņa. Grozījumu pieņemšana drošības likumos steidzamības kārtā bija mēģinājums centralizēt varu savās rokās.
Pēteris no Alūksnes:
Ļoti negatīvi. Man nepatīk viņa uzpūtīgā attieksme pret cilvēkiem, kā arī pārāk lielā pašapziņa. Grozījumu pieņemšana drošības likumos steidzamības kārtā bija mēģinājums centralizēt varu savās rokās. Tas ir satraucoši un bīstami, tāpēc labi, ka prezidente un tauta laikus reaģēja. A.Kalvītis pie labajiem un padarītajiem darbiem min reģionālās reformas virzību. Nezinu, vai to var uzskatīt par šīs valdības nopelnu. Tas ir darīts jau vairāku laikā, bet vēl jau reforma nav īstenota. Patiesībā Tautas partijas politiķi ir demagogi, jo cenšas sev pierakstīt labos darbus.
– Sandra no Zeltiņiem:
Aigaram Kalvītim vismaz ir sava nostāja, un viņš zina, uz kurieni iet. Bieži esmu vērojusi, ka politiķi paši neko nezina, bet vēl komandē citus. Vai viņam bija vērts demisionēt, nevaru spriest. Manuprāt, viņa valdības darbā bija gan plusi, gan mīnusi. Taču tā var secināt par jebkura cilvēka darbu. Šaubos, vai vajadzētu A.Kalvīša paveikto pilnībā noniecināt. Lai nu kā, viņš tomēr domāja arī par tautu, ne tikai par sevi. Naudas budžetā ir tieši tik, cik tās ir, tāpēc visam nepietiek.
– Anna no Alūksnes:
Kā politiķis man viņš liekas simpātisks. Aigars Kalvītis bija ļoti aktīvs, viņš prata saliedēt komandu darbam. Diemžēl nespēja uzlabot neapmierinošo sociāli ekonomisko situāciju valstī. Iedzīvotāju vidējais slānis nevis paplašinās, bet sašaurinās. Lai gan Latvija jau 15 gadus ir neatkarīga valsts, neesam sasnieguši labklājību. Tas ir pamats, kāpēc tauta satraucas un ir neapmierināta.
– Jānis no Alsviķiem:
Aigaram Kalvītim ir raksturīga augstprātība, citādi viņam ir grūti kaut ko pārmest. Tā rīkoties ļauj apziņa – mēs esam vairākums un lemjam, kā gribam. Ko domā tauta un opozīcija, nav svarīgi. Tas ir nenormāli, ka no Tautas partijas atkal tiek virzīts Ministru prezidenta kandidāts. Demokrātisko valstu praksē šādu gadījumu līdz šim nav bijis. Ja valdība atkāpjas, tad tās vadošajai partijai uz laiku ir jānoiet no skatuves. Tā var būt koalīcijā, nevis virzīt savu premjera kandidātu. Lai gan man nav simpātiju pret “Jauno laiku”, tomēr būtu loģiski, ka premjers būtu no otras lielākās partijas.
