Pēdējā nedēļā ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču saistītie notikumi ir sarunu temats daudzviet. Un ne velti, jo satraukumam ir pamats abos gadījumos – gan tad, ja nav vainīgs un tiek apvainots nepamatoti, kā viņš pats apgalvo, gan tad, ja ir vainīgs un izvirzītā apsūdzība par kukuļošanu izrādīsies patiesa. Politologs Juris Rozenvalds atzinis, ka I.Rimšēviča aizturēšana ir liels trieciens valsts tēlam pašu iedzīvotāju acīs. Savukārt Aizsardzības ministrija šonedēļ izplatījusi paziņojumu, ka šādi pret Latviju tiek izveikta no ārienes organizēta masveida informācijas operācija, lai grautu sabiedrības uzticēšanos valstij.
Darba gaitās intervējot cilvēkus, kuriem ir jau 80 – 90 gadu, viņi asarām acīs atceras Otrā pasaules kara notikumus Latvijā un pasaulē. To, kā vaigā redzējuši karavīrus, leģionārus, mežabrāļus un citus – visus tos, kurus vienoja ideja un pārliecība par brīvu Latviju. Un tas tika izcīnīts – ja ne Otrajā pasaules karā, tad pēc vairākiem gadu desmitiem, bet tomēr tika. Un ko tagad dara šo karavīru, leģionāru, mežabrāļu un citu latviešu pēcteči? Vai daļa no viņiem, kas šodien valstī ieņem augstus amatus, vispār aizdomājas par to, ka neatkarīgas Latvijas esība mums nav dāvana, kas vienkārši nokritusi no gaisa? Kādēļ ar korupciju, zagšanu, valsts finanšu un mantas izsaimniekošanu tiek izsaimniekota šī sūri un grūti izcīnītā dāvana?
Varbūt šajā visā, kas diemžēl jau gadiem notiek mūsu valstī, jāsāk arvien biežāk uzdot kādu citu būtisku jautājumu – ko darīt tiem latviešiem, kuri nav tādi kā savtīgās amatpersonas, neslavas cēlāji, bet kuri arī dzīvo šajā valstī, ciena un godā savu tēvzemi? Viņiem sāp sirds par to, kas notiek, sāp sirds, ka šādi ejam pretī skaistajai Latvijas dzimšanas dienai – 100 gadiem, bet viņi jūtas bezspēcīgi, jo nevar to visu ietekmēt. Vienīgi spēt kritiski izvērtēt katru dzirdēto informāciju. Un neļauties tam, ka kāds no ārienes grauj to, ko paši reizumis nespējam sargāt. Bet būtu jāspēj sargāt! Atklāts paliek jautājums – ko darīt? Piemēram, Latgales uzņēmēji ir drosmīgi un gatavojas organizēt protestu, jo klusēt vairs nedrīkst, bet runāšanu šajā valstī atbildīgās amatpersonas diemžēl dzird ļoti reti. Tādēļ sabiedrībai būtu jāsāk rīkoties. Jautājums – kā to darīt vispareizāk?
