Ir beidzies laikraksta “Alūksnes Ziņas” un portāla “alūksniešiem.lv” mīlestības stāstu konkurss “Kā es viņu ieraudzīju…”.Saņēmām trīs patiesi sirsnīgus, mīļus un mīlestību starojošus stāstus. Tos izvērtēja žūrija – mākslinieks Gunāru Ozoliņš, bibliotekāre Dzidra Bauere un “Alūksnes Ziņu” redaktore Līga Vīksna. Par veiksmīgākajiem tika atzīti Aritas Golubevas un makšķernieka Edija stāsti. Piedāvājam arī tev, lasītāj, iepazīties ar stāstiem un sajust patiesu mīlestību. Mīļu Valentīna dienu!
Arita Golubeva
Kad pēdējās dzērves kāšus izveidojušas, pēdējie burkāni no dārza novesti, kad kļavu lapu sārtums iesilda katru sirdi par spīti nedaudz drēgnajiem rudens vakariem, es viņu ieraudzīju… Tumšiem matiem, piemīlīgi brūnām acīm tur nu viņš stāvēja. Jau bija neliela pustumsa, bet viņa skatienu saskatīt varēju pavisam skaidri, tas bija tik dziļš un nosvērts, tik domīgs un reizē sajūsmas pilns. Soli solī gājām viens otram pretī, katrs solis citādākā ritmā – viens lēnāk, otrs ātrāk.Mana sirds meta kūleni, bet tauriņi jau bija apriņķojuši visam vēderam. Tā bija pirmā mūsu pastaiga, pirmā slēpšanās no lietus, pirmie atklātie vārdi. Pirmie slēptie pieskārieni, pirmie apskāvieni, pirmie skūpsti. Vai maz varēju iedomāties, ka roku rokā dosimies pa naksnīgo pilsētu, ka smiesimies par visu un neko, runāsim par to, ko drīkst un ko nedrīkst.Diena pēc dienas, mēneši un kopā ar viņu mana sirds pukst straujāk un lēnāk vienlaikus. Mana dvēsele izdzīvo visburvīgāko sapni kopā ar visburvīgāko cilvēku.Kā ieraudzīju? Ne jau izskats, bet dvēseles gaišums no viņa tovakar staroja, viņa maigie vārdi, viņa siltie apskāvieni, viņa klusībā sapņotie sapņi.Tas, ko ieraudzīju viņā, paliks manī mūžīgi, tas neizzudīs nedz ar lieliem vējiem, nedz arī neaizpeldēs ar lieliem plūdiem, tas dzīvos manā sirdī un turpinās izdzīvot mūsu sapni, kurš nav mūs pametis kopš pirmā vakara, kopš pirmajiem vārdiem un darbiem.Tajā vakarā ieraudzīju eņģeli, un ir labi, ka eņģelis ir iemājojis cilvēkā. Cilvēkā, ko mīlu, ko apbrīnoju un novērtēju.Un jau atkal atgriezīsies dzērvju kāši un mazajā piemājas dārziņā tiks iestādīti burkāni, plauks pirmās kļavu lapas un smaržos sniegpulkstenītes, bet mēs vairs nemainīsimies, mēs paliksim vienā dvēselē, vienā apskāvienā, vienā sirdī… Vienā sirdī uz mūžu!
Makšķernieks Edijs
Kā jau katru vasaru mēs ar draugiem gatavojāmies divu dienu copei, tā sakot, prom no mājām, sievām un bērniem, pa Pededzes upi pēc vilinošā loma un savas sapņu zivs. Jau laikus sarūpēti visi līdzi ņemamie krājumi, piederumi laivai un sildšķidrums pašiem, kā arī makšķeres un citi vajadzīgie “loriņi” .Nav aprakstāma sajūta, kad, visi trīs sasēdušies laivā, agrajā rīta klusumā dzirdam kluso motora rūkoņu. Visi esam pilni apņēmības tieši šoreiz noķert savu lielāko lomu. Zied liepas, un to zari, noliekušies pār upes spoguli, smaržo pēc tējas, ko malkojam saltos ziemas vakaros.Ik pa laikam cīnāmies ar upē iekritušiem kokiem, te atkal mēģinām atrast brīvāku vietu, pa kuru izspraukties tālāk. Pededze ir pārsteigumu upe, nevar zināt, kādi šķēršļi ceļā sagaidāmi, tas priecē, jo patīk saņemt dabas izaicinājumus. Malkojam vīru dziru, un ik pa laikam izskan kāds joks. Puišiem gadās pa kādai zivij, bet man kā par spīti nevienas copes.Te pēkšņi pamanu pa upi peldam ko interesantu. Tas taču ir ziedu vainadziņš, ko uzķeru uz āķa! Protams, draugi neskopojās ar padomiem, ko es vēl varētu noķert…Jau sāka krēslot, liepu ziedu smarža kļuva aizvien jūtamāka, un bija jau laiks doties krastā celt teltis, ierīkot naktsmītni, kā arī kurināt ugunskuru, lai pagatavotu vakara maltīti.Tad es ieraudzīju viņu! Kāda būtne peldēja upes siltajā vakara ūdenī.Veči jautrojās, ka upes nāra peld pakaļ savam vainagam, bet mani pārņēma tāda jocīga sajūta. Kaut kas nāras siluetā likās pazīstams. Kailā būtne izskatījās tik karinoši vilinoša, šķeļot ar krūtīm upes vilnīšus.Tad es atcerējos, ka mana sieviņa sacījās atbraukt upes malā liepu ziedus lasīt, lai atkal saltajos ziemas vakaros mani priecētu ar pēc vasaras un medus smaržojošu tēju. Droši vien, pirms doties mājās, vakara krēslā nolēmusi nopeldēties.Nāriņa aizmuka krastā, un mēs pabraucām viņai garām, puišiem vēl ilgi jokojot par manu noķerto vainagu un upē peldošo būtni.Neko es draugiem vairāk nepastāstīju, lai jautrojas vien. Vai man jāstāsta, ka ar šo nāriņu draudzējamies un ķīvējamies, bet esam kopā vēl aizvien…
Emīlija
Viss šai dzīvē notiek tā, kā ir jānotiek. Un, ja protam ieraudzīt un sadzirdēt zīmes, kuras norāda uz to, kas būs, varam būt drošāki par to, kādu izvēli izdarīt. Un šis stāstiņš būs par to.Kādā skaistā aukstā decembra rītā ar bērniem braucam autobusā uz skolas eglīti. “Radio 2” skan horoskopi šai dienai. Manai zīmei paredz satikt otro pusīti.Pēc tam pasākumā klasē vecāki ar bērniem kopā spēlējam spēles. Katram no komandas jāuzmin, ko otrs zīmē uz muguras. Un skolotāja noliek viņu aiz manas muguras. Viņa uzzīmēto sniegavīru nebija grūti uzminēt. Bet, vai mūsu komanda uzvarēja, neatceros. Mūsu bērni mācas vienā klasē.Un vēl viena zīme – mēs esam krustvecāki vienai mazai, jaukai meitenītei.Mēs viens otru nebijām ieraudzījuši, jo abiem bija ģimenes. Taču tovakar, esot brīviem un mīlestības meklējumos, tas notika. Vakarā pie draugiem lēnām un tajā pašā laikā strauji, pa jokam un nopietni, domājot un runājot, nolēmām, ka būsim kopā. Sarunās atklājās, ka viņa horoskopa zīme ir tāda pati kā man, tātad rīta paredzējums attiecas arī uz viņu.Un tā, ņemot vērā arī zīmes, kuras norādīja man tālāko ceļu, man bija vieglāk saprast – viņš ir man īstais.
