Virešu pagasta “Lejasžagatu” mājās šodien mastā plīvo Latvijas karogs. Tas ir saglabāts gan kara vētrās, gan padomju varas gados, gan juku laikos. Tieši karogu kā savas dzimšanas dienas iezīmi Rita Rutule atceras vispirms.
Virešu pagasta “Lejasžagatu” mājās šodien mastā plīvo Latvijas karogs. Tas ir saglabāts gan kara vētrās, gan padomju varas gados, gan juku laikos. Tieši karogu kā savas dzimšanas dienas iezīmi Rita Rutule atceras vispirms.
“Šīs ir manu vecāku un vecvecāku mājas, kurās esmu dzimusi un augusi. Laikam jau manā bērnībā 18.novembris kā valsts svētki bija pirmajā vietā, nevis mana dzimšanas diena. Atceros, ka mastā tika uzvilkts karogs, bet nav atmiņu par dāvanu saņemšanu vai svinēšanu,” stāsta R.Rutule.
“Latvijas neatkarības atjaunošanas gados atkal tika nostiprināts masts, kurā velkam īsto valsts karogu, kāds tas bija pirmās brīvvalsts laikā.
Tam ir gan īstās krāsas, gan audums,” stāsta Rita Rutule. Viņas mūžā šī ir 75. dzimšanas diena, kas tiek svinēta valsts gadadienā. R.Rutules bērni un mazbērni atzīst, ka vispirms tā ir tieši dzimšanas diena un tikai pēc tam – valsts svētki.
Bērnībā Rita palīdzēja vecāku saimniecībā, kurā ar izaudzēto lopkopības un augkopības produkciju pietika pašiem un arī valstij varēja nodot. Skolas gadi pagāja gan vācu, gan krievu laikā, kad par 18.novembri labāk bija neatcerēties. “Mācījos Sikšņu pamatskolā un Gaujienas vidusskolā. To beidzu, kad man bija jau 20 gadi, jo kara laikā mācības notika ar pārtraukumiem. Tas bija briesmīgs laiks. Atceros, kā krievu armijas lidmašīnas bombardēja tiltu pāri Gaujai. Tīrumos tika izsistas lielas bumbu bedres,” vēsta R.Rutule.
Pēckara gados tika atņemti lopi, arī zeme, nekas vairs nepalika “Lejasžagatu” saimniecībā. Rita strādāja kolhozā, kopā ar vīru un ģimeni dzīvoja Vidagā, bet tad atkal atgriezās dzimtajās mājās. “Vairāk nekā 20 gadus kopu zirgus, pēc tam strādāju lauku brigādē visus darbus, ko vien vajadzēja,” precizē R.Rutule. Tagad viņa secina, ka daudzajos darba gados nopelnītā pensija ir “smiekla nauda”. Ar to nevar normāli iztikt, jo ir liela dārdzība. Kad pensionāre skatās televīzijas ziņas vai lasa laikrakstus, liekas, ka notiek nebeidzamas ķildas, bet par valsts iedzīvotāju labklājību neviens nedomā un nerūpējas. Lielākais prieks ir, kad tiekas ar bērnu ģimenēm. R.Rutulei ir meita, divi dēli un astoņi mazbērni. “Esmu bagāta. Lai kuram vēl tik daudz būtu!” ir lepna sieviete. Viņas lielākā vēlēšanās, lai mazbērnu dzīve būtu vieglāka un gaišāka.
