Niks Gaigalietis dzimis Alūksnē, bet savos 25 gados jau bijis daudzviet. Līdz divpadsmit gadiem Nika saistība ar Alūksni bijusi visai maza, jo viņš dzīvoja starp Alūksni un Gulbeni – blakus Viktora Ķirpa Ates muzejam, kur pagājusi visa viņa bērnība. Nika hobijs ir basketbols, kas iemācījis komunicēt, socializēties un iepazīties ar cilvēkiem, kuri viņam ir palīdzējuši dzīves plūdumā. Tagad jaunietis sevi dēvē par mediju universālo kareivi, jo ir producents, programmas veidotājs, studiju vadītājs, komentētājs, sociālo tīklu administrators “Best4Sport TV” kanālā.
Skolas laikā – sevis
meklējumos
Pirmais lielais notikums Nika dzīvē bija basketbols. Treniņi uzsākti Gulbenē. “Tajā laikā Gulbene bija skaļš nosaukums basketbolā, līdz ar to vecāki uz to reaģēja, tādēļ devos turp trenēties. Kopš tā laika visspilgtāk sākās lielā dzīve, ko es atceros. Sākumā, protams, bija grūti – lauku puisis, apkārt pilsētnieki. Ar basketbola palīdzību sāku socializēties. Pēc devītās klases atnācu uz Alūksni,” atminas Niks.
Alūksnē viņš pavadījis vidusskolas laiku un arī spēlējis basketbolu. “Šeit ieguvu ļoti daudz draugu, paziņu, no Alūksnes man ir tikai labākās atmiņas. Dzīvojot Alūksnē kopmītnēs, tika piedzīvoti daudzi spilgti piedzīvojumi kopā ar vienaudžiem. Protams, tajā laikā man nebija ieceres darboties televīzijā. Līdz 16 gadiem man bija vīzija, ka es varētu kļūt par sportistu, bet pieaugot sapratu, ka neesmu tik talantīgs. Biju sevis meklējumos. Doma – kas es gribu būt – tikai apgrūtināja mani, tādēļ primārais bija sekmīgi pabeigt vidusskolu. Tas acīmredzot man ir palīdzējis. Es neiespringu un gāju soli pa solim uz priekšu. Rezultāts beigu beigās ir sasummējies, un es daru to, kas man patīk,” pauž puisis.
Studijas augstskolā
Pēc vidusskolas Niks devās uz augstskolu, kā jau lielākoties Latvijā tas notiek, jo vecāki vēlas, lai bērni studē augstskolās – protams, ja tas ir finansiāli iespējams. “Tā kā sports visu laiku bija blakus, nolēmu, ka studēšu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā par vadītāju sporta jomā un vecāko treneri basketbolā. Es biju students, kurš apmeklēja tās lekcijas, kas šķita dzīvei noderīgas. Ar citām lekcijām bija grūtāk, jo mēdzu tās ignorēt. Šobrīd uz šādu rīcību skatos kā uz kuriozu, jo augstākā izglītība ir iegūta un visus gadus biju budžeta grupā, kas arī bija pats svarīgākais. Vēl augstskolas periodā līdztekus tiku spēlēt basketbolu Limbažos, Valmierā. Pēdējo augstskolas gadu spēlēju Bauskā. Lai gan nekad neesmu bijis profesionālis basketbolā un arī nebūšu, es pamanījos uzspēlēt ļoti daudzās amatieru komandās. Tas man palīdzēja gan kā personībai, gan kā sportistam,” atceras Niks.
Dalība konkursā
“Radio Rings”
Augstskolas pēdējais gads Niku ievirzījis mediju gultnē. “Latvijas Radio 5” organizēja konkursu “Radio Rings”, kurā varēja pieteikties par sportu zinoši un komentēt spējīgi cilvēki. Niks šo izdevību izmantoja. “Te arī ir tā visa sakne, kāpēc esmu tur, kur esmu. Svarīgi bija uzdrīkstēties. Protams, tajā laikā es vēl šaubījos, vai vajag strādāt medijā. Domāju: kā es izskatīšos, kā es izklausīšos? Bet nenobijos, aizgāju. Liels paldies draugiem, jo “Radio Ringa” būtība bija tāda – divi par sportu zinoši cilvēki sacentās ar zināšanām un komentēšanu, pēc tam bija balsošana. Man palīdzēja iegūtie draugi un paziņas Latvijā, jo, redzot, dzirdot mani tur, viņi balsoja. Tādēļ pēc trīs kārtām “Latvijas Radio 5” producente Kristīne Komorovska mani uzaicināja pastrādāt radio – piekritu. Tad arī sākās ceļš uz televīziju. Radio strādāju pusgadu,” viņš stāsta.
Uzaicinājums darboties
televīzijā
Taču ar šābrīža televīzijas vadītāju un savu priekšnieku Andri Melnalksni Niks saticies kādā no Rīgas atpūtas vietām. Viņš uzrunāja Niku, jo jau bija pamanījis viņu Alūksnes basketbola čempionātā. “Tā nu basketbols atkal bija noteicošais manā dzīvē. Andris Melnalksnis iepazīstināja ar sevi, ieintriģēja ar iespēju darīt dažādas lietas televīzijā un jautāja, vai es būtu ar mieru komentēt, vadīt radījumu. Tā kā es jau biju iemēģinājis radio nišu, nolēmu izmēģināt arī televīziju. Manuprāt, Latvijā jauniešiem ir ļoti svarīgi apzināties to, ka dažkārt mums savā jaunības maksimālismā ir pārāk lielas ambīcijas, tādēļ prasām pārāk daudz. Es neprasīju daudz, jo pati ideja man jau šķita simpātiska – tomēr tas ir darbs televīzijā. Piemēram, Amerikā, Spānijā vai citur cilvēki par darbu televīzijā sapņo ik dienu, sūtot CV, motivācijas vēstules, bet savu sapni nesasniedz. Latvijā šī iespēja ir vienkāršāka, un šādu iespēju nevarēju laist garām. Nu jau divus gadus strādāju “Best4Sport TV” kanālā,” stāsta Niks.
Nav TV zvaigzne
Niks saka, ka sākums nebija viegls. “Mums, alūksniešiem, ir savs izrunas akcents. Daudzi arī diemžēl nezina, kur atrodas Alūksne. Reti kura tēma mani aizskar, bet tad, kad Alūksni sauc par Latgali vai Čangaliju, tad man uzreiz ir arguments pretī: iesaku vēlreiz pamācīties Latvijas ģeogrāfiju! Paldies televīzijas vadībai, kas nepārmet man par manu akcentu. Esmu jau iepraktizējies veselīgi uztvert kritiku, ja kāds no malas man pārmet par to. Galu galā es lepojos ar to, no kurienes esmu nācis! To arī iesaku visiem, kas ir Rīgā vai citviet. Alūksne allaž būs vieta, kur es iegriezīšos, satikšos ar draugiem un aprunāšos ar cilvēkiem. Vēl man nepatīk, ja mani draugi vai pazīstamie cilvēki izmanto tādas frāzes kā: TV zvaigzne, radio balss un tamlīdzīgi. Primārais, ko pats sev esmu apsolījis: strādājot televīzijā, nejusties pārākam par kādu citu. Esmu vienlīdzīgs ar ceļu strādnieku vai pārdevēju, vai jebkuru citu profesiju. Tādēļ man ļoti nepatīk, ja saka, ka esmu atpazīstams cilvēks. Uzskatu, ka Latvijā atpazīstamu cilvēku ir maz. Noteikti atpazīstami ir Kristaps Porziņģis, “Prāta Vētra”, Raimonds Pauls, vēl kāds, bet ne es,” uzskata Niks.
Komentē NBA spēli
Niks stāsta, ka, vadot pirmās studijas, bija liels lampu drudzis, satraukums par to, kā būs. Protams, arī bijusi pamatota kritika no vadības puses, bet tas viss ir palīdzējis mācīties un pārdomāt, ko vajag uzlabot, un ar katru reizi sanāk arvien labāk. “Nesen trīs dienas norisinājās Pasaules čempionāts rallijkrosā, bija jāvada studijas, kurās kļuva silti ap sirdi, kad nāca cilvēki, sportisti un kolēģi no citām televīzijām, sakot labus vārdus par manu sniegumu. Tas ir patīkami, jo komplimenti palīdz augt un motivēt sevi. Šo gadu laikā, lai ko arī es būtu intervējis, lai ko arī būtu komentējis, tas vēl nav sasniegums. Jā, ir labas lietas – man ļoti patika projekts ar Mairi Briedi, kas bija emocionāls, tāpat Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) basketbola spēles komentēšana, kur spēlē pirmo reizi tikās divi latvieši – Kristaps Porziņģis pret Dāvi Bertānu. Man bija gods komentēt šādu spēli, kuru skatās visi basketbola fani un sporta sabiedrība. Man paveicās, ka esmu “ielēcis vilcienā”, kad tas sāka kustēties. Tā kā televīzija ir jauna, mēs augam, un es biju tā procesa sākumā, līdz ar to redzu visu, kā tas attīstās. Ja man piedāvātu darbu citā televīzijā, es būtu lojāls un noteikti apspriestos ar tiem, kas man vispār deva iespēju darboties šajā nišā. Nekad nestrēbtu karstu,” uzsver Niks.
Nepārtraukti sevi nodarbināt
Viņš atzīst – darbs televīzijā ir dinamisks un piesātināts. Strādā no pirmdienas līdz svētdienai. Pirmdienās, otrdienās, trešdienās, ceturtdienās ir programmas veidošana, sazināšanās ar komentētājiem, sociālo tīklu apsaimniekošana, jāatbild uz vēstulēm, jāveido dažādi raidījumi. “Piemēram, esmu producents basketbola apskatam “40 minūtes”, kur attiecīgi veidoju saturu. Producēšanā varu izpausties! Kādu laiku es šo radījumu arī pats vadīju, bet sapratu, ka visa ir pārāk daudz. Vēl trešdienu, piektdienu, svētdienu vakaros komentēju Latvijas Basketbola līgas un NBA spēles. Darbdienās veidoju arī aktuālos reklāmtekstus. Šis darbs man ir hobijs, es jebkuram cilvēkam novēlu dzīvē atrast darbu, kas sagādā prieku,” pauž Niks. Viņš arī atklāj, ka strādāšana TV ekrānā ir ļoti grūta, jo ir jādomā un jāstrādā, piemēram, par žestikulāciju vai akcentu. Arī viņam tajā visā esot tikai jāaug. Taču pieredze televīzijā sniedz praksi un iespēju vēlāk izmēģināt arī pasākumu vadīšanu vai tamlīdzīgas lietas. Spēja operatīvi reaģēt un improvizēt noteikti ir viena no TV vadītāja īpašībām.
“Brīvo laiku, kad man tāds ir, cenšos aizpildīt vēl arvien ar basketbolu, vasarā – ar tenisu. Es neesmu cilvēks, kam patīk septiņas stundas sēdēt un skatīties seriālus. Sports palīdz atslēgties. Es vakarā divas stundas pasportoju un esmu pilnībā atjaunojies nākamajai darba dienai. Ir fiziskais nogurums, bet psiholoģiski esmu izvēdinājis galvu. Vēl gadā divas reizes cenšos paceļot, jo arī tā ir iespēja daudz redzēt pasaulē un saprast, ka Latvijā nav nemaz tik slikti. Ir jānovērtē, kādā valstī mēs esam – tīrā, skaistā, bez katastrofām, bez teroriem un tamlīdzīgi,” bilst jaunietis.
Augstskola iemāca daudz
Niks saka, ka būtībā katra darba diena ir jauns piedzīvojums, jauns stāsts. Tas palīdz veidot rezultātu. Protams, Latvijā nav viegli atrast darbu, kas patīk, tāpēc Niks uzskata, ka viņam tādā ziņā ir paveicies, un ļoti novērtē to, kur ir nonācis. Lai arī Nika šābrīža pienākumi nav tie, ko viņš ir apguvis augstskolas gados, tas nesagādā jaunietim rūgtumu pa četriem augstskolā pavadītajiem gadiem. “Tiem, kas šaubās par to, vai iet studēt, varu droši teikt, ka studijās pavadītie gadi sniedz daudz. Man bija tādi kursi kā psiholoģija, filozofija, tie palīdzēja augt kā personībai. Nav runa par to, ko tu iegūsti galarezultātā uz papīra, augstskolas laiks iemāca komunikāciju, sadarbību, sapratni, kā uzklausīt citus cilvēkus. Tādēļ man nav nožēlas par to, ka nestrādāju to, ko esmu studējis. Turklāt Latvijā mums nav simtprocentīgas stabilitātes, tāpēc iegūtā izglītība ir “plāns B” – ja nu kas dzīvē mainās,” uzskata Niks.
Priecājas par Alūksni un alūksniešiem
Jaunietis ir patīkami pārsteigts par Alūksnes attīstību un iespējām. Taču viņš neslēpj sašutumu par sporta aktivitātēm. “Es nezinu politiskos un iekšējos apstākļus, bet redzu, ka Alūksne “aug” – tas man patīk. Diemžēl sporta jomā basketbols ir grimis… Zinu, ka ir jauni treneri, bet ir maz bērnu. Jauniešu trūkums ir liela problēma, kas ietekmē arī sportu. Bet man ir liels prieks par visiem alūksniešiem, kuri iznes mūsu vārdu citviet. Piemēram, Kristaps Mediss ir basketbolists un spēlēs Itālijā; Andrejs Rastorgujevs biatlonā; Harijs Hanzens ir basketbola komandas “VEF Rīga” fizioterapeits; Raimonds Celms ir aktieris – malači! Cenšos par viņiem atgādināt sociālajos tīklos un priecāties par alūksniešu panākumiem,” lepni saka Niks. Viņš iesaka arī citiem saistīt savu dzīvi ar Latviju un tomēr strādāt dzimtenē, jo uzskata, ka Latvijā darba ir daudz, tikai dažbrīd ir jānolaiž savas ambīcijas, kāpjot līdz mērķim pa zemākiem pakāpieniem.
— Loreta Jargane
