Kas Jaunannā ir īpašs? Elza Pundiņa uzskata, ka šajā vietā ir ļoti daudz gaišu cilvēku. Vismaz viņa tādus ir sastapusi kopš bērnības. “Nu kaut vai mana vecmāmiņa. Bērnībā viņa man teica, lai nedomāju, ka Dievs sēž uz mākoņa maliņas.
Kas Jaunannā ir īpašs? Elza Pundiņa uzskata, ka šajā vietā ir ļoti daudz gaišu cilvēku. Vismaz viņa tādus ir sastapusi kopš bērnības.
“Nu kaut vai mana vecmāmiņa. Bērnībā viņa man teica, lai nedomāju, ka Dievs sēž uz mākoņa maliņas. Dievs ir katrā cilvēkā. Kāds tu esi pret citiem, tas ir svarīgi,” uzsver E.Pundiņa.
Bijusī galvenā agronome ir studējusi Lauksaimniecības akadēmijā, daudz braukājusi pa Latviju, bet nekur citur tik jaukus cilvēkus nav sastapusi. “Mēs runājam savā malēniešu dialektā, bet esam sirsnīgi un viesmīlīgi. Kad pēc kara šurp nāca cilvēki no Krievijas, izsalkuši un noskranduši, mana vecmāmiņa nekad nevienu neatstāja nepabarotu vai bez naktsmājām,” pamato E.Pundiņa.
Necieš “tukšus” vārdus un darbus
Ilggadējai Jaunannas (toreiz – Meijera) ciema padomes sekretārei Zelitai Skudrei Jaunanna ir dzimtā puse. Ciema padomē viņa strādāja no 1961. līdz 1987.gadam. “Darbs bija ļoti atšķirīgs no tā, kāds tas ir tagad pagasta pašvaldībā. Mums budžets bija daži simti rubļu. Šobrīd pašvaldības ēkā viss ir skaisti, bet es strādāju pie galda, kuru klāja aplupis zaļš kartons. Ārsienas bija apšūtas ar papi. Vēlāk uzcēla piebūvi, un pamazām viss mainījās,” atceras Z.Skudre.
Viņai bija tādi pienākumi, kādu sen vairs nav, piemēram, bieži vajadzēja iet siena talkās kolhozā. Bija “biešu klaušas”. Tas nozīmē, ka vajadzēja ravēt un izaudzēt noteiktu daudzumu biešu. Ciema padomes sekretārei bija jākārto karaklausības uzskaite, iedzīvotāju pierakstīšanās un izrakstīšanās, jāreģistrē dzimušie un mirušie, kā arī jāgatavo pārskati par piena nodošanu pienotavā. “Tomēr vistrakākās bija civilās aizsardzības mācības, kad trauksmes signāls cēla naktīs. Tika uzņemts laiks, kurā visi ir gatavi mobilizācijai. Tās man nepatika tāpat kā tukšie un glumie padomes lēmumu ievadi par godu partijai un valdībai,” atzīst Z.Skudre.
Toties skaisti bija tradīciju pasākumi, kāzas un bērnu dzimšanas reģistrācijas ciema padomē, kā arī ciemu savstarpējās sacensības. Tās var salīdzināt ar konkursu par sakoptāko pagastu, bet tolaik bija arī pašdarbnieku koncerti un ēdienu gatavošanas vai citi interesanti konkursi iekļauti sacensības rezultātu rezumēšanā. Zelita ir liela puķu mīļotāja, tāpēc viņa ciema padomē rīkoja ziedu izstādes.
Savai zemei darīja tikai labu
“Toreiz cilvēku laukos bija vairāk. Rudeņos visi centās, lai nepaliktu nenovākta raža. Nesa lukturus uz lauka un raka kartupeļus vēl tumsā. Arī es gāju palīgā,” atceras E.Pundiņa. Viņa pieļauj, ka tieši tāpēc izvēlējās mācīties par agronomi. Ticēja, ka dzīve būs labāka. Atceroties darba gadus kolhozā, Elza vispirms stāsta par “Pededzes” priekšsēdētāju Kārli Ģērmani. Viņš ņēma darbā visus izsūtītos, kas pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū atgriezās no Sibīrijas. Viņiem deva arī dzīvokļus vai pat atdeva nacionalizētās mājas. “Tie bija labākie strādnieki un gaišākie cilvēki, turklāt ļoti labestīgi. Atšķirībā no tiem, kas atbrauca no Rīgas pēc valsts neatkarības atjaunošanas un izcirta mežus īpašumā pārņemtajās platībās, politiski represētie teica – daliet manu zemi! Gan jau pietiks visiem,” salīdzina sieviete. E.Pundiņai sāp sirds, ka aizaugušas ir tieši atbraucēju īpašumā nodotās meliorētās platības.
Bija arī tādi, kas teica – Latvijas komunistiskās partijas biedru K.Ģērmani un visus komunistus vajag nošaut. “Es domāju, ka vajadzētu gan izvērtēt, vai šaut sliņķus, kuri nav strādājuši nekad, vai tādu cilvēku, kas mūsu zemei ir tikai labu darījis,” spriež Elza.
Līgosvētki Jaunannā ir svinēti vienmēr, jo neviens neaizliedza. K.Gērmanis bija Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas loceklis. E.Pundiņa pieļauj, ka viņu respektēja, tāpēc varēja vairāk atļauties. Viņa atceras gadījumu, kas labi raksturo šī vīra nostāju. “Braucām pāri tiltam, kur ir slūžas. Manījām, ka visa celtniecības brigāde zem tilta dzer. Krietni iereibuši vīri bija sākuši dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”. Ģērmanis tikai uzsauca: “Vīri, kauns! Himnu dziedat sēdot.” Visi pietrūkās kājās un bija tik samulsuši, ka man vēl tagad nāk smiekli,” stāsta E.Pundiņa. Viņa ir lepna, ka Jaunannā vienmēr izdevies saglabāt latvisku vidi.
Ģimenēs veidojas darba tikums
E.Pundiņa uzsver, ka sociālistiskajā iekārtā bija ierobežota cilvēku iniciatīva. “Man no rīta bija jāizrīko apmēram 50 traktoristi. Tikai daži jutās savas zemes saimnieki, bet vairumam pilnīgi viss bija jāpasaka, ko un kā darīt. Turklāt vēl bija jākaro ar dzeršanu. Tā jau bija goda lieta, ja traktorā ir noslēpta degvīna pudele,” atklāj bijusī agronome. Kad likvidēja kolhozu, daudzi privatizēja traktorus un citu tehniku, bet visu nopelnīto tāpat nodzēra. Ja runā par bezdarbu laukos, Elza dusmojas. Kāpēc bezdarbnieka pabalstu maksāt tādam, kurš nemaz negrib strādāt?
Mūsdienās cilvēki arvien vairāk noslāņojas. Kuri negribēja strādāt padomju varas gados, arī neatkarīgajā Latvijā neko daudz nav izdarījuši. Toties Viktora Avota saimniecība “Gravas” aug un attīstās. Lieliski palīgi un viņa darba turpinātāji ir dēli. “Viņi strādā ar vērienu, apsaimnieko lielāko daļu pagasta teritorijas. Dēls, kurš beigs 12.klasi, jau tagad visu zina,” atzīst E.Pundiņa. Arī viņas ģimenes saimniecība “Upeslīči” var lepoties ar savu darbu, bet par to Elza ir atturīga stāstītāja.
Gustu ģimenes veidotā SIA “Valrito” izvērusi darbību ne tikai Jaunannā, bet arī Alūksnē un Gulbenē. Izsūtīto Belmaņu ģimene privatizēja “Rūķīšu” fermu. Piesaistot Eiropas Savienības fondu finansējumu, tā ir modernizēta, lai attīstītu piena lopkopību. Veiksmīgi saimnieko arī pagasta padomes priekšsēdētāja Vēsma Čugunova, jātnieku sētas un viesnīcas “Arāji” īpašnieks Ivars Skudre un citi pagasta iedzīvotāji. “Neizmantotas zemes mūsu pagastā gandrīz nav. Tikai nedaudziem īpašniekiem tā ir aizaugusi, jo viņi nevēlējās ne iznomāt, ne arī paši to kopj. Cilvēkiem, kuri grib strādāt, tagad ir daudz labāk,” pārliecināta E.Pundiņa.
Atjauno tautas namu pašdarbībai
Lai gan Jaunanna veidojusies kā saimniecisks, nevis kultūras centrs, pēckara gados uzplaukusi pašdarbība. Tās attīstībai labākais apliecinājums mūsdienās ir tautas nama remonts. Paredzēta ēkas pilnīga atjaunošana, ko saskaņā ar līgumu veic SIA “Ozolmājas”. Tiks sakārtota arī apkures sistēma un ierīkota jauna elektroinstalācija, kā arī veikts telpu kosmētiskais remonts. Pagastā ir deju kopa “Jaunanna”, dramatiskais kolektīvs un bērnu dramatiskais kolektīvs, kā arī džudo pulciņš. Pamatskolā ir koris, vokālie ansambļi un tautisko deju kolektīvs. Savukārt mūzikas un mākslas skolā mācības notiek sešās programmās: vizuāli plastiskā māksla, pūšamo instrumentu spēle, vijoļspēle, kokles spēle, klavierspēle un akordeona spēle. Iespējas ir daudzveidīgas.
Jaunannā jūtama jauniešu iniciatīva. Tā ļāvusi sakārtot un labiekārtot Zaķu salu un atpūtas vietu pie tās. Saliņu starp Pededzes vecupi un jauno gultni kā jaukāko vietu atceras arī vecāka gadagājuma cilvēki. Tiesa, senāk nereti balles rīkotas šķūņos. Tomēr daudz jaukāk ir vasaras vakarā klausīties ūdenskrituma šalkās un lakstīgalu dziesmās. Turklāt apzināties, ka Zaķu sala tāpat kā Jaunanna ir gan sena, gan mūžam jauna.
***
Fakti
– Senos laikos Jaunannas (Vārnas) vietā bijuši meži un purvi. Vēsturiski šī vieta ietilpst Annas pagastā līdz 1950.gadam. Pagasta platība ir 9399 hektāri. Tajā dzīvo 587 iedzīvotāji.
– Kad 18.gadsimtā Vidzeme nonāca Krievijas pakļautībā, Pētera I un Katrīnas I (E.Glika audžumeita) meita ķeizariene Elizabete Annas un vairākas citas muižas dāvināja kancleram grāfam Voroncovam. Viņš savukārt tās pārdeva slepenpadomniekam Oto Hermanim fon Fītinghofam. Tajā laikā blakus Vecannai kā pusmuiža veidojās Jaunanna.
– 1793.gadā izdotajā Vidzemes kartē pie Pededzes un Ievednes upes iezīmēta Jaunanna, kurā ir vara kaltuve, zāģētava un dzirnavas. Jaunanna nav bijusi kultūras, bet saimniecisks centrs. Tāds veidojās tikai pēc Otrā pasaules kara.
– 1944.gada vasarā vācu karaspēks atkāpjoties nodedzināja Jaunannu, tāpēc gandrīz visas ēkas ir celtas pēc kara. Īpaši celtniecība izvērsās kolhozā “Pededze”. 1949.gadā izveidojās vairāki kolhozi, bet līdz 1961.gadam tie tika apvienoti vienā – “Pededze”.
– Līdz 1990.gada 22.novembrim Jaunannas pagasts bija Meijera ciems, kas bija gan Valkas, gan Alūksnes, gan Gulbenes rajona teritorijā.
– Jaunannā atrodas valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – medību pils. Tā saista ar savdabīgu arhitektūru. Vecās ūdensdzirnavas saglabājušās līdz mūsdienām. Pagasta teritoriju šķērso Alūksnes – Gulbenes šaursliežu dzelzceļš, kam piešķirts valsts kultūras pieminekļa statuss. Vietējās nozīmes īpaši aizsargājama teritorija ir dabas liegums “Jaunanna”.
