Izsmaržo vakari rudens nokrāsā ar vēja nopūtu kailumā,
Mirkušās lapas vairs nečukst mīļumā – klusē to balsis vēju un lietus daiļrunā.
Ir atkal rudens apsēdies uz mūsu durvju sliekšņa,
Lai stāstītu par saviem darbiem paveiktajiem.
Es arī apsēžos tam līdzās,
Lai klausītos, ko viņš mums šogad spējis sniegt.
Kā galvenais ir viņa darba somā bagātīgā maizes raža – rudzi, kvieši, mieži un arī auzas,
Par to mums viņam jāpateicas.
Bet jāpadomā – kā ir ar mums pašiem?
Vai neesam slinkumu lāpījuši – ilgi rītos gulējuši?
Un vai vispār esam kaut ko sējuši un stādījuši,
Pļāvuši un ravējuši,
Lai ar saviem darbiem varam sevi ziemai nodrošināt?
Ir pašiem sevī jāieskatās dziļāk
Un sevi jānovērtē – vai savos bērnos darba pienākumu būsim ieaudzinājuši,
Vai vieglās dzīves šūpolēs šūpoties tiem atļāvuši?
Dzirdētais teiciens ir ikvienam jāatceras –
Cilvēkam katram pašam jāveido savs mūžs,
Ne tikai lūgt no citiem, bet arī pašam dot.
