Vakar es saņēmu pirmos Ziemassvētku apsveikumus šajā gadā.
Vakar es saņēmu pirmos Ziemassvētku apsveikumus šajā gadā. Tie nepārprotami manī radīja ne mazums patīkamu sajūtu un emociju, jo kurš gan spēj pretoties labiem vārdiem, skaistiem novēlējumiem un apziņai, ka tevi atceras. Tiesa, kā jau tas ir bijis iepriekšējos gados, arī šoreiz savlaicīga Ziemassvētku apsveikumu sūtīšana no manas puses izpalika, taču atšķirībā no citām reizēm es nemaz necentos steigšus revanšēties savu apsveicēju priekšā un šo pieklājības žestu izpildīju vien to personu gadījumā, kur pēc īstām un patiesām emocijām ilgi nebija jāmeklē.
“Vai tad tev nemaz nav iemācīts, kā svinēt svētkus?” tajā brīdī atcerējos kāda cilvēka uzdoto jautājumu, kad sarunās par Ziemassvētkiem izskanēja mans kategoriskais paziņojums – šogad atkal nebūs nekādu apsveikumu un dāvanu no manas puses. Atzīšos, ka, izdzirdot šo jautājumu, es pirmajā brīdī pat jutos nedaudz apmulsusi, jo, lai gan šādu taktiku piekopju jau vairākus gadus, man vēl nebija ienācis prātā, ka visiem svētkiem ir savs scenārijs, kur tie pa īstam ir nosvinēti tikai tādā gadījumā, ja tiek izpildītas noteiktas svētku prasības.
Līdz šim man bija licies, ka sajūta, ka svētki ir nosvinēti tā pa īstam, atkarīga no noskaņas, kuras radīšanā ne vienmēr nepieciešami obligāti plāna punkti, pēc kuriem vadīties, bet gan katra paša tā brīža sajūtas un vēlmes. Tieši šādi svinēti svētki man asociējas ar svētkiem, kas nosvinēti pa īstam, tāpēc, ja man nav vēlēšanās sūtīt apsveikumus vai pirkt dāvanas, es nemēģinu sevi piespiest darīt pretējo, jo vēlos, lai brīdī, kad cilvēks no manis šo dāvanu patiešām saņemtu, gaisā virmotu tā īpašā sajūta, ka tas nav darīts tikai tāpēc, ka tā vajag, bet gan tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man tas ir sagādājis prieku un gandarījumu. Un šāda pieeja svētku svinēšanai, manuprāt, nav radusies tāpēc, ka es tos nemācētu svinēt, bet gluži otrādi – ka man bijusi tā iespēja izbaudīt, ko nozīmē īsta svētku svinēšana.
