Ja tā pavisam godīgi – kurš darbs ir augstu vērtējams? Tikai prezidenta, aktiera vai direktora amats? Celtnieks dod mums māju, sētnieks – tīrību, mūziķis – dvēseles skaidrību, skolotājs – gudrību, un tā varētu ilgi turpināt. Tātad katrs amats ir vērā ņemams un ar savu misiju. Žurnālistam tā ir – atspoguļot notikumus daudzpusīgi un mēģināt ieviest skaidrību.
Svarīgi ir zināt aktualitātes, vērtīgi ir iepazīt līdzcilvēku dzīvesstāstus. Saprast, līdzi just un priecāties par otru. Kāds varbūt uzsauks – ak, kam man tāda informācija? Attīstībai, prātam, dvēselei… Viens no sabiedrisko mediju pamatlicējiem Džons Rīts uzskatīja, ka medijiem ir jābagātina sabiedrības intelektuālā un kulturālā dzīve. Pilnīgi noteikti varu teikt, ka žurnālista darbā nav garlaicības – ir jaukas un interesantas tikšanās, saviļņojoši un saspringti notikumi. Mediji ir palīglīdzeklis jaunam pasaules redzējumam – gan pozitīvam, gan negatīvam. Žurnālisti un plašsaziņas līdzekļi informē, stāsta, ziņo.
Ir jāzina, kuru informāciju drīkst pasniegt sabiedrībai un kuru nedrīkst, bet pats galvenais – kā to izdarīt. Katrā pilsētā reizēm notiek kaut kas satraucošs un dažkārt pat ārkārtējs, jo nedzīvojam mēs rozā burbulī. Šādā brīdī mediju uzdevums ir ziņot par notiekošo, izskaidrot sabiedrībai situāciju. Kā jums šķiet, vai žurnālistam ir iespēja uzzināt visu patiesību par notikumiem, vai attiecīgās instances sniedz atbildes? Tas nav tik vienkārši, jo daudz kas tiek noslēpumā tīts. Žurnālists vēlas jums, lasītājiem, izstāstīt konkrēto stāstu, bet bieži vien sanāk atdurties pret grābekli. Tas ir saistīts gan ar birokrātiju, gan kādas institūcijas noslēpumainību. Notiek informatīvās paslēpes. Rezultāts ir tāds, ka sabiedrība izvirza savu versiju par notikušo un veidojas nepatiesa informācija. Secinājums – tā rodas baumas!
Mediji veido priekšstatus par sabiedrību un ziņo par to, kādi cilvēki ir mums apkārt. Tas ir patīkamākais – iepazīt kādu, uzzināt par viņu kaut ko jaunu un pastāstīt to arī citiem. Lai kā arī būtu, es vienmēr esmu teikusi, ka par labām lietām ir jārunā un ar saviem novadniekiem jālepojas. Varu godīgi teikt, ka man patīk tas, ko daru, katra tikšanās liek par kaut ko aizdomāties un bagātina manu iekšējo pasauli.
