Rakstnieks Marks Tvens Indiju aprakstīja tā: “Sapņu un romantikas, nedzirdētas bagātības un nebijuša trūkuma, greznības un nabadzības, piļu un būdiņu izsalkuma un mēra, piļu un milžu, tīģeru, ziloņu, kobru un džungļu zeme.
Rakstnieks Marks Tvens Indiju aprakstīja tā: “Sapņu un romantikas, nedzirdētas bagātības un nebijuša trūkuma, greznības un nabadzības, piļu un būdiņu izsalkuma un mēra, piļu un milžu, tīģeru, ziloņu, kobru un džungļu zeme. Simtiem tautu un valodu, simtiem reliģiju un divu miljonu dienu valsts…”
Manā ceļotājas apziņā vārdam “Indija” piemita tāla sapņa vilinoša noslēpumainība. Tai gatavojos vairākus gadus.
Jau pa autobusa logu varējām gūt pirmos priekštatus par Deli, jo mūsu viesnīca bija tālu no lidostas. Redzējām, ka visu galveno ielu nomales kalpo tirdzniecībai, dažādiem pakalpojumiem, ko sniedz kurpnieki, frizieri, galdnieki, autoremontētāji, ēdienu gatavotāji, ubagi lūdz dāvanas. Ja ielas malā bija ūdens novades renstele, tā bieži tika izmantota arī kā publiskā tualete. Vīrieši vispār jebkurā vietā, pagriezušies pret ielu ar muguru čurāja, un tas netika uzskatīts par neko arkārtēju, tādēļ to visu papildināja dažādi aromāti.
Vecajā Deli, kas ir bijusi musulmaniskās Indijas galvaspilsēta 17. – 19.gadsimtā, no šī perioda saglabājušās daudzas mošejas, pieminekļi, forti. Jaunajā Delī, ko briti uzcēluši kā impēriskās Indijas galvaspilsētu, atrodas valdības ēkas, grezni nami un pat pirmie debesskrāpji, bagāti veikali un viesnīcas.
Pirmā apstāšanās bija netālu no 42 metrus augstas triumfa arkas, kura tiek saukta par Indijas vārtiem. Šajā vietā izveidots memoriāls par godu Otrā pasaules kara laikā kritušajiem. Tur deg mūžīgā uguns.
Sarkanais forts – 1648.gadā uzceltais lielo mongoļu dinastijas varenības simbols savu nosaukumu ieguvis tādēļ, ka forta sienas celtas no sarkanā smilšakmens. Šeit atrodas arī Džama Masdžida – vislielākā katedrāle mošeja Indijā. Tajā lūgšanām vienlaikus var nodoties 25 000 cilvēku. Gids mūs steidzināja to apskatīt, kamēr nebija sākusies lūgšana, un tad, skatītājiem tā jāatstāj. Pirms ieejas mošejā jānovelk apavi. (Tas deva pamatu jaunai profesijai – apavu sargs).
Tālāk piebraucām pie Raj Ghat – plaša zālaina klajuma Džamunas upes krastā, vietā, kur 1948.gadā pēc atentāta kremēja Indijas neatkarības un vienotības garīgo tēvu Mahatmu Gandiju. Te ir plašums, zaļumi, arī gaiss nav tik piesārņots, vieglāk elpot. Jāpiebilst, ka Deli ir viena no pasaules piesārņotākajām pilsētām. Parliecināmies, ka elpošana šeit ir bīstamāka par smēķēšanu.
Dodoties uz Varanasi, vērojam, kā notiks mūsu koferu pārvietošana uz vajadzīgo peronu un noteikto vilciena vagonu. Pienāk desmit vīrieši tumšsarkanos, garos kreklos un šallēm ap kaklu. Viņi tiek nolīgti par koferu nesējiem. Šalles uzreiz tiek aptītas ap galvu, un uz galvas cits citam uzliek pa 1 – 2 koferiem (esam 26 grupā). Jā, mēs nespētu pastiept savus koferus, tādēļ priecājāmies, ka šajā tūkstošu ļaužu burzmā varam droši sekot gidam indietim un nesējiem, kuri arī mūsu mantas sanes vagonā. Vagonā vietas ir trīs stāvos, arī man pirmo reizi mūžā jākāpj trešajā stāvā gulēt vagonā. Astoņus kilometrus no hinduistu svētās pilsētas Varanasi atrodas neliels ciematiņš Sarne. Tā esot budisma dzimšanas vieta, jo tieši šeit apmēram 500 gadus pirms mūsu ēras Buda teica savu pirmo sprediķi par ceļu uz mūžīgo svētlaimi nirvānu.
Varanasi devāmies ekstremālākajā braucienā ar velorikšām. Tā vien likās, ka visi gājēji un braucēji tūlīt tiks sabraukti. Bet mūsu velorikšas vadītājs vienā angļu mierā izlavierēja starp visiem un visu, kas bija uz ielas. Man Varanasi palikusi atmiņā kā visnetīrākā un visdrūmākā pilsēta, kurai neviena cita pat attāli nespēj līdzināties. Netīrība radīja īpašu gaisotni, un jābūt ļoti rūdītam, lai šo “mieru” Gangas krastos spētu izbaudīt.
Mums bija iespēja no laivas vērot Gangas iemidzināšanas rituālu. Krastā stāvēja tūkstošiem cilvēku. Uz paaugstinājuma pie tempļa septiņi vīrieši spožos, dzeltenos tērpos veica dažādas kustības ar sveču piramīdām, vēdekļiem, bēra Gangā rīsus. Mikrofonā skanēja indiešu melodijas (laikam šūpļa dziesmas Gangai). Tas ilga gandrīz stundu. Ūdens upē bija silts, bet netīrs. Vietējā pašvaldība pēc lieliem svētkiem dodot rīkojumu – palaist vaļā dambi, lai ūdens straume aizskalo visus netīrumus, kas pārāk daudz sakrājušies upes krastos.
Vēl Varanasi vērojām svētceļnieku, vietējo iedzīvotāju, slimo, nabadzīgo tūkstošus, kas bija sapulcējušies uz plašajām kāpnēm upes krastā, lai sagaidītu saullēktu. Tūkstošiem cilvēku iebrida upē, mazgāja seju un tīrīja zobus, dzēra svēto ūdeni, skaitīja lūgšanas, ziedoja puķes, sveces, peldējās. Lēca saule, daudzi filmēja un fotografēja šo brīdi. Kad kļuva gaišs, ieraudzījām nokūpējušas melnas kāpnes, ar malku apkrautus, baltos audumos satītus līķus, kas deguši visu nakti. Zeme bija klāta ar biezu dubļu, pelnu un netīrumu kārtu.
Ar laivu nokļuvām arī pašā galvenajā Manikarnikas kremēšanas vietā. Katru dienu tur sadedzinot apmēram 700 mirušos. Pirms kremēšanas radinieki un palīgi mirušos daļēji iemērc ūdenī un apmazgā, lai veiktu grēku atbrīvošanu. Pelnus un nesadegušos kaulus ieber upē. Pašnāvniekus, grūtnieces, čūsku sakostos nekremē, bet ar lieliem akmeņiem nogremdē zem ūdens. Pussapuvušie līķi vēlāk uzpeld un slīd pa straumi garām ūdenī iebridušajiem lūdzējiem. Vietējos iedzīvotājos tas gan neizraisot nekādas šaušalīgas emocijas, jo Indijā dzīvība un nāve ir gandrīz viens veselums. Hinduisti tic reinkarnācijai – pēcnāves atdzimšanai jaunā būtnē atkarībā no tā, kāda bijusi mirušā karma, labo un slikto darbu līdzsvars. Reinkarnācijas teorija daļēji ir pamats kastu sociālajai sistēmai. Ja esi piedzimis zemākā kastā, tad iepriekšējā dzīvē esi darījis sliktus darbus. Jācenšas labi uzvesties, lai nākamajā dzīvē celtos uz augšu. Ja karma visu laiku ir bijusi laba, tad tiek sasniegts augstākais līmenis – reinkarnācija izbeidzas un dvēsele nokļūst debesīs. Daudzi ierodas nomirt Gangas krastā Varanasi, jo nomirt šeit nozīmē atbrīvoties no nerimtīgās dzimšanas, nāves un atdzimšanas cikla.
Džamnas upes krastā pie Agras pilsētas jau 300 gadus ar savu skaistumu un harmoniju cilvēkus sajūsmina Tadžmahalas pils, kuru cēla 22 gadus. Ienākot cauri tumšajiem vārtiem, acis apžilbst no skaistuma.
***
Fakti
Indijas Republika ir otrā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita – Indijā dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku (puse esot analfabēti). Šajā teritorijā – 3 287 590 km2 – runā vairāk nekā 1600 dažādās valodās.
Indija ir federāla valsts, kas sastāv no 28 štatiem un 6 “savienības teritorijām”, kuras tieši pārvalda centrālā valdība.
Starptautiski lietotais nosaukums Indija (angliski: India) ir atvasināts no Sindhu, Indijas upes nosaukuma. Otrs valsts oficiālais nosaukums, kas atzīts Indijas konstitūcijā, ir Bharat. Tas ir sena Hindu karaļa vārds un nozīmē “zināšanu meklētājs”. Dažreiz tiek lietots arī trešais nosaukums – Hindustāna (hindu zeme).
Galvaspilsēta: Deli.
Valsts valodas: hindi un angļu.
Iedzīvotāju skaits:
1 065 070 607.
Valūta: Indijas rūpija.
Laika zona:
UTC + 5,30 stundas.
Nacionālais dzīvnieks:
Bengālijas tīģeris.
Nacionālais zieds: lotoss.
Turpmāk – vēl
