Veltai un Zigfrīdam Kalačiem gada nogale bija īpaša, jo 30.decembrī abi alsviķieši svinēja zelta kāzas.
Veltai un Zigfrīdam Kalačiem gada nogale bija īpaša, jo 30.decembrī abi alsviķieši svinēja zelta kāzas. Svinības notika radu un draugu lokā Alsviķu kultūras namā.
“Alūksnes Ziņas” abus saticīgos alsviķiešus Karvā apciemoja dažas dienas pirms nozīmīgā notikuma. Abi kautrīgi atzīst, ka neko lielu dzīvē nav ne paveikuši, ne sagrāvuši, tomēr ar prieku atminas gan savu jaunību, gan darba gaitās piedzīvoto.
“Es beidzu veterināro skolu, un 1955.gada vasarā mani atsūtīja darbā uz Alūksnes rajonu. Lai cik tas dīvaini būtu, abi iepazināmies pie kūts! Zigfrīds jaunībā bija medīgs jauneklis, aplidoja mani, un tā sākās mūsu draudzība. 1956.gada 30.decembrī apprecējāmies. Es biju nodomājusi, ka vajag precēties. Kāzu dienu gribēju 31.decembrī, bet mans brālis iebilda – lai precoties vai nu vienā vai otrā gadā, nevis tieši gadu mijā. Nolēmu, ka kāzu datums būs 30.decembrī. Tas bija pēckara laiks, daudzi jaunie vīrieši bija krituši karā, tādēļ gribējās apprecēties, lai mans Zigfrīds vēl neizdomā aizbēgt no manis!” saka V.Kalace.
Viņi atminas, ka 1956.gada nogalē bija tādi paši laika apstākļi kā tagad pirms zelta kāzām – bez sniega. “Toties mūsu kāzu dienā bija ļoti auksts – vismaz mīnus 20 grādi. Sarakstījāmies Karvas ciema padomē. Mēs gribējām arī gredzenus mīt, bet ciema priekšsēdētājs ieteica to darīt savstarpēji, nevis publiski, jo toreiz tas bija aizliegums – gredzenu mīšanu saistīja ar ticību, aristokrātiskumu. Bet mēs tomēr gredzenus nopirkām, jo es teicu, ka tiem jābūt,” atceras Velta.
Kāzās piedalījās aptuveni 20 viesi. Jaunais pāris uz tām brauca ar zirgiem. “Kad precējāmies, mums ar Zigfrīdu bija jau solīds vecums – 29 gadi. Tagad, precoties jau 18 gados, uzskata, ka tas ir liels vecums,” saka V.Kalace.
Jautāti, kur slēpjas viņu mīlestības recepte, ilgus gadus kopā dzīvojot, Velta atzīst, ka galvenais ir prasme pielāgoties un nebūt greizsirdīgiem par sīkumiem. “Viegli tas nav – to varu pateikt visiem jaunajiem. Ir jāprot piekāpties, bet savu reizi būt uzstājīgam. Var arī strīdēties, bet ir jāprot laikus apstāties, piemēroties. Ir svarīgi nebūt greizsirdīgiem, jo visu mūžu jau nevar nodzīvot kā divi balodīši – visādi gadās, it īpaši vīriešiem paslīd kājiņa. Esmu novērojusi, ka tagad jaunie aiz greizsirdības sienā lec, ja otrs kaut kur ilgāk uzkavējas. Katram ir jāizbauda jaunības trakums, lai pēc tam varētu novērtēt labo, kas atrasts un iegūts. Kad mēs precējāmies, jau bijām iztrakojušies. Tagad jaunie tik agri precas, dzīvi vēl nav izbaudījuši, tādēļ arī bieži šķiras,” uzskata V.Kalace.
Abi atminas, ka viņu jaunībā Karvā bija ļoti aktīva sabiedriskā dzīve – katrs otrais dziedāja un muzicēja, daudzi dejoja, bieži notika balles, bija savs klubs, savas tradīcijas. “Toreiz dzīve Karvā griezās kā lielā, jautrā virpulī, visi bija lustīgi. Diemžēl tagad no tā laika aktīvās sabiedriskās dzīves nekā vairs nav, turklāt jaunatne ir nodzērusies, bieži vien viņus cits nekas neinteresē, tikai iedzeršana. Agrāk tā nebija. Zigfrīdam jaunībā arī patika iedzert, bet es gribēju būt tā Blaumaņa aprakstītā Kristīne… Tad 32 gadus viņš ne mutē neņēma, bet nu jau atkal svētku reizēs mīl iedzert,” saka V.Kalace.
Veltas dzimtene ir Zemgalē, bet Zigfrīds ir alsviķietis. Ilgus gadus Velta ir strādājusi par veterinārārsti, bet Zigrīds ir bijis gan agronoms un brigadieris kolhozā, gan ceļu meistars. “Es biju “zaļais celtnieks” – kopā ar darbabiedriem esam būvējuši daudzus Alūksnes rajona ceļus. Darba gaitas mūs ir aizvedušas arī uz Beju, uz Api, bet pēc tam atkal atgriezāmies Karvā,” atminas Z.Kalacis.
Kalačiem ir meita Ligita, divi mazbērni un divi mazmazbērni. “Visi dzīvo Talsu rajonā. Pie mums atbrauc diezgan bieži. Bet mums abiem nav skumīgi – viens pie otra turamies, kundze vairāk uztur garīgo pusi, es – fizisko,” saka Z.Kalacis.
