“Ja šodien būtu jānosargā Latvija, mums tas izdotos,” ir pārliecināts alūksnietis Juris Ločs, kurš bija starp pirmajiem 102 zemessargiem Alūksnē bataljona dibināšanas laikā un uzņēmās vadīt vienu no rotām, vēlāk kļuva par štāba priekšnieku un šodien vada Zemessargu veterānu apvienību.
Zemessardzē J.Ločs nonāca likumsakarīgi. Jau sešu mēnešu vecumā kāda čigāniete viņa mātei izteikusi vīziju, ka dēls būs armijā priekšnieks. Jau padomju armijā viņam piedāvāja palikt virsdienestā, vēlāk arī māsas vīrs aicinājis iet uz praporščiku kursiem, bet viņš nav piekritis. J.Ločs strādājis dažādus darbus – bijis ugunsdzēsēju šoferis, skursteņslauķis, mūrējis krāsnis, vadījis kravas automašīnu. “Kad mamma izstāstīja par pareģojumu, es smējos un teicu, ka nekad tā nebūs. Redz, kā dzīvē viss pagriezās. Nekad neesmu bijis komandieris, bet vienmēr priekšnieks – operatīvās nodaļas priekšnieks, pēc tam štāba priekšnieks un tagad veterānu priekšnieks,” teic J.Ločs.
Zīmīgi, ka viņa vectēvs Cipriāns Ločs bija brīvības cīnītājs. Viņš atceras, ka vectēvam pierē tuvu pie deniņiem bija bedrīte pieckapeikas lielumā no lodes Brīvības cīņu laikā. Līdzīgi kā vectēvs Brīvības cīņās cīnījās par brīvu Latviju, J.Ločs, atjaunojoties valstiskajai neatkarībai, stājās Zemessardzē un stāvēja savas valsts sardzē.
– Kā nonācāt Zemessardzē?
– Tas bija 1991.gada augusts, kad izskanēja ziņa par pavēles izdošanu veidot Zemessardzi, tobrīd tieši biju medībās mežā. Uzreiz sapratu, ka iestāšos. Bataljona veidošanu uzticēja alūksnietim Jurim Kļaviņam, un jau 13.oktobrī mēs, apmēram 102 zemessargi, nodevām zemessardzes zvērestu un atteicāmies no padomju armijā dotā zvēresta. Tā kā es biju stenda šāvējs un šaušana man padevās, man uzticēja veidot vienu no divām Alūksnes rotām. Jāteic, ka pārējie puiši ar ieročiem bija “uz jūs”, tikai viens “uz tu” un nevienam nebija militāru zināšanu. Sākumā mums iedalīja tikai piecas triecienšautenes un trīs dienesta pistoles, vienu automašīnu, tādēļ apzinājām, kam ir kādi ieroči, kas mums varētu noderēt. Bija vīri, kuri no pažobelēm vilka ārā Otrā pasaules kara ieročus. Tāpat arī Zemessardzē iestājās gandrīz visi mežsargi, jo mežsargiem vienīgajiem, izņemot policiju, bija karabīnes. Viņi mums bija kā snaiperu vads. Iestājās medicīnas māsas, sanitāres, ārsti, līdz ar to varējām izveidot medicīnas vadu. Cilvēki paši brīvprātīgi nāca un stājās. Zemessargi paši par savu naudu pirka munīciju, arī ieročus, brauca ar savām automašīnām. Sākumā neko nemaksāja, pat apģērbu nedeva, apgāde bija ļoti slikta. Sākām uz robežas veidot posteņus, likām slēpņus un ķērām kontrabandistus, jo tolaik bija likums, ka no Latvijas nedrīkst izvest pārtiku. Robeža vēl nebija nosprausta, un mēs paši pēc vecajām kartēm to apzinājām un izveidojām posteņus. Zemessargu skaits strauji auga, un jau 1992.gadā mums bija jau vairāk nekā 700 zemessargu. 1992.gadā mani iecēla par Operatīvās nodaļas priekšnieku, bet 1995.gadā apstiprināja štāba priekšnieka amatā. Nodienēju līdz 2001.gadam, kad tiku atvaļināts.
– Kādēļ cilvēki stājās Zemessardzē un bija gatavi ziedot visu?
– Padomju laiki tomēr parādīja, kāda ir sistēma, – nedrīkstēji pat muti vērt vaļā. Cilvēki klusēja un baidījās par tuvinieku dzīvībām. Viņi saskatīja iespēju, bija patriotiski noskaņoti. Zemessardzē stājās ļoti daudzi, pat dzērāji, par kuriem šaubījāmies, bet uzņēmām, jo cilvēks gribēja pastāvēt par savu zemi. Protams, zinot, kādas cilvēkam problēmas, ieroci rokās nedevām, bet viņa labo gribu nevarēja atstāt neievērotu. Sākot ar 1992.gadu, katru kandidātu izvērtēja, un tos, kuri bija tiesāti, nācās atbrīvot. Mēs anketās arī prasījām šo informāciju, bet, ja cilvēks nebija godīgi atbildējis, neko pārbaudīt nevarējām. Zemessargus cienīja, un mūsu klātbūtne daudzās vietās tomēr pasargāja no dažādiem noziegumiem, reketa. No mums tomēr baidījās, un, ja baidās, tātad ciena.
– Kādas ir sajūtas, skatoties uz šodienas Zemessardzi?
– Tagad viss ir citādāk. Zemessardze ir ļoti attīstījusies. Mēs mācījām – izšauj un bēdz, kas bija partizānu taktika. Rotu komandieri brauca uz mācībām un mācībās redzēto pēc tam paši mācīja zemessargiem. Ja tolaik ekipējuma praktiski nebija, tad tagad ir viss – pilns ekipējums: apģērbs, uzkabe, ieroči. Apbēdina, ka mūsu lielo bataljonu 2001.gadā apvienoja ar Balviem. Līdzko apvienoja, daudzi pameta Zemessardzi. Ar patriotismu ir tā – kad ļoti vajag, viņš ir, bet ikdienā… cilvēks ir cilvēks. Vairs negribēja, jo jābraukā uz Balviem. Daudziem alūksniešiem par to sāpēja sirds, un mēs uzskatījām, ka mūsu bataljons bija labāks. Katrs jau par savu saka labāko, bet mūsu bija lielāks arī skaitliski. Mums bija uzticēts Strautiņu poligons, kur pašu spēkiem veidojām apmācību vietu, šautuves. Tagad bataljons atkal ir Alūksnē un nav nozīmes, kāds ir numurs. Galvenais, ka ir Alūksnē. Prieks, ka Alūksnei vienmēr ir ļoti labi komandieri. Kādreiz lielākoties Zemessardzē bija vīrieši, tagad diezgan daudz ir arī sieviešu. Tas ir ļoti labi. Sieviete var būt līdzvērtīga. Kuru profesiju pārstāvju ir vairāk? Jau kopš pirmsākumiem inteliģences bija mazāk, vairāk ir zemnieku, parastu strādnieku.
– Esmu dzirdējusi par labdarības akcijām, kurās aicina ziedot Zemessardzei.
– Tas ir ieradums. Sākumā Zemessardzei daudz ziedoja, jo mums nekā nebija. Nevajag uztvert, ka kaut kā trūktu. Ja cilvēks var atļauties, lai ziedo. Vienmēr būs kāda vajadzība, kur šo naudiņu novirzīt. Naudas nekad nav par daudz. Paši pēc tam varēs justies drošāk.
– Cik droši varam justies šodienas Latvijā?
– Drošs nekad nevar būt. To pierāda terorisms pasaulē – kāds izraisa teroraktu, bet par viņu saka – bija labs kaimiņš, un neviens pat nevarēja iedomāties, kas viņam padomā. Terorismu nespēju saprast. Tie ir grēka darbi. Lai cīnās pret armiju, nevis pret nevainīgiem bērniem, sievietēm. Nevar teikt, ka pie mums nekas tāds nenotiks. Tas var notikt jebkurā vietā. Var uzrasties ienaidnieks un uztaisīt diversiju. Un varbūt viņš gadiem dzīvo starp mums un ir labs cilvēks. Tas ir pats svarīgākais, ar ko šobrīd jācīnās.
– Palaikam izskan biedējošas ziņas par karu…
– NATO 5.pants strādā (5.pants nosaka, ka pārējās alianses valstis automātiski aizstāv cita citu – red.). Ne velti pie mums ir svešu zemju armijas – lai aizsargātu pret ārēju ienaidnieku, lai kurš arī tas būtu. Tikko sāksies karš, viena puse noteikti pielietos atomieroci, un, ja tas notiks, tad cilvēce beigsies. Cilvēkiem nav jāsatraucas par to, ka armija veido bāzes, cilvēki armijas formās staigā pa ielām. Tas ir ļoti labi. Man pat gribētos, lai karavīri vairāk cilvēkos būtu formās. Bandītus tas atturētu no kādiem noziegumiem. Mācības jāpieņem kā vajadzība – ja gribi mieru, gatavojies karam.
– Ja šodien būtu jāstāv valsts sardzē, mēs varētu nosargāt savu valsti?
– Mēs sargātu, līdz atnāktu palīgspēki. Jā, noteikti. Mēs esam stipri un būsim stipri!
– Vai arī šodien Zemessardzē cilvēki stājas, patriotisku jūtu vadīti kā Zemessardzes pirmsākumos?
– Piemēram, pirms trīs gadiem Trapenē vienā dienā Zemessardzē uzņēmām 17 jauniešus, kas ir ļoti daudz. Tas bija lepnuma brīdis un izskanēja visā Latvijā. Protams, lai tā notiktu, jāiegulda milzīgs darbs, informējot par Zemessardzi, tās iespējām. Daudzi nemaz nezina, ka var iesaistīties ikviens – jānāk uz bataljonu un jāraksta iesniegums. Jaunos zemessargus vajag, viņu nekad nevar būt par daudz. Vecie dodas pelnītā atpūtā, un vietā jānāk jaunajiem. Diemžēl ne visus var uzņemt, jo mūsdienu jauniešiem ir diezgan daudz dažādu veselības problēmu un prasībām viņi neatbilst. Man gan liekas, ka prasības ir par augstu un tās nevar attiecināt uz visiem vienādi. Uzskatu, ka ir palīgdienesti, kuros šos cilvēkus varētu uzņemt. Ja cilvēks tiešām vēlas nākt un darīt, tad jādod viņam iespēja sevi pierādīt. Nevar būt viens standarts – ja nav, tad nav. Kādreiz cilvēki bija izturīgāki, darba norūdīti. Jauniešiem, dzīvojot dzīvokļos, nav ko darīt. Bērniem tomēr jāiesaistās pulciņos, jāpiedalās fiziskajās aktivitātēs, lai attīstītos un neaugtu kā siltumnīcas augi.
– Vai cilvēki joprojām ir patriotiski?
– Patriotu ir ļoti daudz. Vien dzīves rutīna, mazās algas neļauj izpausties. Vispirms ir jādomā par ģimeni, iztiku. Arī tie zemessargi, kuri pirmie štābos strādāja, saņem mazas pensijas. Tagad armijā ir labas algas, un tas ir ļoti labi. Cilvēks, kurš ir gatavs par valsti savu dzīvību atdot, ir pienācīgi jāatalgo. No patriotisma vien nepaēdīsi, ģimeni neuzturēsi. Zemessardzes veterānos stājas ļoti maz, jo algas te nav. Ja gribi ziedot savu brīvo laiku – lūdzu! To dara tie, kuriem tas ir sirdī. Ja vajadzēs valsts drošību sargāt, viņi noteikti nāks. Zemessardzē stājas ar pārliecību.
– Vai esat mierā ar Latviju, kāda tā ir šodien?
– Mierā cilvēks nekad nebūs, vienmēr gribas labāk. Es ticu, ka viss būs labi. Aug jaunā paaudze, nāks jauni deputāti, un tie, kuri pārāk iesēdējušies, aizies. Ticu pārmaiņām. Sākumā mēs nemācējām savu valsti pārvaldīt, tikai mācījāmies. Slikti, ka oligarhus laida pie varas. Teica: laidīsim pie varas tos, kuriem naudas daudz, jo nezags. Bet rezultāts ir pretējs. Oligarhu lieta tagad to parāda, kā ir bijis. Vienu momentu viņi valsti turēja savās kabatās un paplašināja savas intereses.
– Ko svētku laikā novēlētu Latvijas iedzīvotājiem?
– Veselību. Tiem, kuriem naudiņas paknapi – gan jau būs. Situācija tomēr ar katru gadu uzlabojas. Lai visiem ir svētku sajūta!
— Agita Bērziņa
