Kad kādreiz cilvēkiem pietrūka naudas kādām ikdienas vajadzībām vai ārkārtas situācijā, viņi gāja pie laba drauga, kaimiņa vai radinieka, lūdza palīdzēt un nepagurstoši skaidroja, kam tieši naudiņa vajadzīga, un simtreiz noteica: “Es tev atdošu.” Kā cilvēki aizņemas šodien? Aši aizskrien uz ātro kredītu biroju, paķer naudu un prom ir savās darīšanās! Iztērē un tad domā, kā paņemto atdos. Ja arī nespēj atdot, tas taču nekas – nav jau draugs vai kaimiņš, kurš jāsatiek uz ielas un kuram jāskatās acīs. Var tam vienam kantorim mest līkumu un doties uz citu tāda paša veida iestādi, tikai ar citu nosaukumu, un paņemt vēl.
Kā šī situācija beidzas? Ar parādu piedzinēja vēstuli pasta kastē, draudiem un somu kravāšanu, lai emigrētu uz ārzemēm. Tad tiek publiski lamāta valsts un valdība, kas, redz, nedomā par cilvēkiem un liek braukt prom no valsts. Vai pats cilvēks jūtas pie kā vainīgs? Nebūt nē. Vainīgi ir visi citi – jaunā “iPhone” reklāma televīzijā, kuru tik ļoti gribas nopirkt, “lipīgie” ātro kredītu džingli, kas liek īstenot savus sapņus, un valsts, kura nespēj saviem iedzīvotājiem maksāt pienācīgas algas (lasīt – pabalstus). Ziņu portālos cits pēc cita lasāmi raksti par aizbraucējiem, kuri nokļuvuši parādu jūgā, tādēļ pamet valsti. Es atvainojos, bet man būtu kauns grozīties ziņu lentēs un stāstīt par to, kā netieku galā ar savu dzīvi. Mūsdienu sabiedrībā tas ir normāli un dažiem pat liekas, ka tā ir lieliska iespēja kļūt pamanāmiem mazajā Latvijā. Ja nevar kļūt slavens, izdarot kaut ko labu, tad, paraudot par grūto dzīvi un slikto valdību, popularitāte ir garantēta, jo būs, kas raudās līdzi. Vai nav tā, ka pārāk bieži vainu noveļam uz citiem un paši nemaz negribam iesaistīties savas dzīves sakārtošanā? Kad cilvēkam jautā, kādēļ ņēmi ātro kredītu, atbild, ka starp algām nebija ko ēst. Protams, tā nav normāla situācija, bet ātrais kredīts to neatrisina, gluži pretēji – ierauj vēl dziļākā purvā. Arī manā paziņu lokā ir ātro kredītu klienti. Precīzāk sakot – bijušie klienti, kuri izgājuši visam šim murgam cauri. Paši saka, ka kļūdījušies. Žēl tikai, ka cilvēkam raksturīgi mācīties no savām kļūdām, nevis citu.
Par ātrajiem kredītiem kā sērgu jau runā ilgāku laiku, bet nekas valstiskā līmenī netiek darīts, lai problēmu atrisinātu. Saprotu, tas ir bizness. Taču jāsaprot, ka tas ir bizness, kas posta cilvēku dzīves. Visi uz to noskatās, bet neviens īsti neiesaistās problēmas risināšanā. Tāpat kā spēļu zāles, alkohols vai narkotikas iznīcina cilvēku dzīves, tieši tas pats notiek arī ar ātrajiem kredītiem.
