Gaidot 4.maiju, Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu, kas, starp citu, ir pasludināta kā oficiāla brīvdiena vien dažus gadus, un lūkojoties uz Alūksnes pilsētas ielās izvietotajiem svētku dekoriem, pilnīgi dabiski rodas jautājums, ko man nozīmē 4.maijs, Latvijas brīvība, vai es mīlu savu valsti un esmu patriote. Par to, kas ir patriots un vai varu arī sevi par tādu uzskatīt, esmu domājusi ne vienu vien reizi, tuvojoties kādiem valsts svētkiem.
Līdz šim man šķita, ka patriotisms ir kas ļoti cēls, ka patrioti ir cilvēki, kuri ziedojas savas valsts labā, dara vairāk, nekā prasa pilsoņa pienākums, bet šonedēļ pēc sarunas ar alūksnieti Zemessardzes 31.kājnieku bataljona komandieri Jāni Riteni apjautu, ka patriotisms nav nekas pārdabisks – ja vien pats cilvēks vēlas, patriots var būt katrs. Ja vien es mīlu, cienu, godāju un man ir svarīga mana ģimene, mana sēta, cienu latviešu valodu, es jau esmu valsts patriots. Tik vienkārši, taču ļoti likumsakarīgi, jo, sargājot un mīlot savējos un savu sētu, es sargāju arī savu valsti. Jā, tad es varu likt roku uz sirds, ka es esmu savas zemes un valsts patriote. Man tā šķiet liela vērtība – dzīvot brīvā valstī, nebaidoties par savu drošību, runāt dzimtajā valodā, ko man mācījuši vecāki.
Viss liekas tik vienkārši, ka gribas pārjautāt – vai var būt arī citādāk? Vai var būt vienalga, kur atrodas tavi mīļie, ko dara un vai ir drošībā? Vai var būt vienalga, kāda izskatās tava māja vai dzīvoklis, un būt vienalga, ka tur ienāk pilnīgi jebkurš un dara pilnīgi jebko? Vai var būt vienalga uz ielas saklausīt valodu, ko nezini un nesaproti, baidīties no bumbas sprādziena, iespējams, tepat aiz stūra? Man tas viss liekas baisi… Varētu pat teikt, ka neiespējami. Es nekad negribētu tā dzīvot.
Tādēļ es priecājos, ka varu dzīvot brīvā valstī, būt kopā ar visiem saviem mīļajiem, sargāt un lolot savu īpašumu, runāt skaistā un skanīgā latviešu valodā. Jā, es to visu gribu un novērtēju, ka varu tā arī dzīvot. Šajā svētku laikā novērtēsim to, kas mums katram ir! Lai arī varbūt ne viss ikdienā liekas ideāli, taču esmu pārliecināta, ka katram ir kaut kas, par ko priecāties, ar ko lepoties, ko novērtēt un kam teikt paldies. Katram tas būs kaut kas savs un atšķirīgs, bet būs! Un svētku laiks ir īstais laiks, lai par to padomātu.
