Alūksnietis Andis Jauniņš, kam patīk gleznot, šo nodarbošanos uz kādu laiku esot nolicis malā. To viņš uzskata par dzīves prozu, ka laika trūkuma dēļ izveidojusies šāda situācija.
Alūksnietis Andis Jauniņš, kam patīk gleznot, šo nodarbošanos uz kādu laiku esot nolicis malā. To viņš uzskata par dzīves prozu, ka laika trūkuma dēļ izveidojusies šāda situācija. Alūksnieši atzinīgi novērtējuši viņa mākslas darbus. Patlaban vasarā vizuālās mākslas skolotājs Andis Jauniņš vislielākās pūles velta remontdarbiem un labiekārto māju.
“Gadā uzgleznoju tikai pāris darbus galvenokārt dāvināšanai. Gleznošana prasa arī sagatavošanos – jāsarūpē audekls un krāsas,” laikrakstam stāsta Andis Jauniņš.
Mājās pašam esot tikai viena glezna, ko sieva Maija mudinājusi uzgleznot. “Bēniņi, protams, ir pilni ar darbiem, kas tapuši Mākslas akadēmijas laikā,” stāsta Andis. Viņš jokojas, ka esot slinks tāpat kā vairums vīriešu, tāpēc nereti esot skubināms kaut ko darīt. “Gleznošana nav mana profesija, bet esmu to mācījies, un man patīk gleznot,” atzīst alūksnietis.
Lika zīmēt Puškinu
Andis stāsta, ka studēt akadēmijā izvēlējies laikā, kad notikusi pāreja no kapitālisma uz sociālismu. “Pirms tam biju absolvējis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļu, taču padomju saimniecība “Alūksne”, kur strādāju par mākslinieku – noformētāju, darbību beidza. Mani uzaicināja par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju uz tagadējo Alūksnes ģimnāziju, un tajā pašā gadā iestājos neklātienē akadēmijā, ko nenožēloju,” apgalvo viņš.
Kādreiz sev teicis, ka skolā nekad vairs negribētu atgriezties, taču noticis pretējais. Andis atceras, ka vidusskolas laikā skolotāja palūgusi uzzīmēt pēc fotogrāfijas Puškinu, veidojis arī Majakovski ar pīpi. Dažādi zīmējumi tapuši arī pierakstu kladēs, taču tad vēl šī aizraušanās neesot bijusi apzināta. Vēlāk sapratis, ka sirdij tuva ir gleznošana, arhitektūra un celtniecība.
Mūza nemēdz lidot
Visvairāk patīkot gleznot kluso dabu. Andis veido arī portretus, aktus un figurālās kompozīcijas. Arī diplomdarbā veidojis figurālo kompozīciju “Novakare” – sievu Maiju un dēlu Uldi. “Man nav tā, ka vajadzīga radoša iedvesma. Mūza pie manis nekad neatlido. Pret to izturos skeptiski. Tad, kad sevi piespiežu, nopietni strādāju. Sākumā ir neapmierinātība, jo esmu prasīgs, bet finālā kaut kas iznāk,” atklāj alūksnietis. Īpaši priecājoties, ja darbs iznākot labāks, nekā iecerējis.
Andis apgalvo, ka radoši strādāt arī šobrīd. “Arī mājas interjera veidošanā ir vajadzīga mākslinieciskā izdoma. Skolā taču darbs ir saistīts ar mākslu, jāpiedalās skatēs un izstādēs, kurās skolotājs iegulda savu darbu,” secina Andis. Sevi par mākslinieku Andis neuzskata. “Ko katrs dēvē par mākslinieku? Vai viņš ir atraktīvs un atvērts? Es tāds neesmu, drīzāk ierāvies sevī, taču neesmu noslēgts. Arī par talantīgu sevi neuzskatu,” Andis ir paškritisks.
Nav sliktais skolotājs
Ar skolēniem viņam patīkot darboties, lai gan demokrātijas apstākļos kļūstot aizvien grūtāk strādāt. “Es neesmu mīļais skolotājs, taču neesmu arī sliktais. Rezultāts ir jāpanāk, lai gan metodes un prasības skolā mainās,” atzīst Andis. Viņu priecē, ka skolēniem pret zīmēšanu esot pozitīva attieksme. “5. klasē zīmēšana ir mīļākais priekšmets, vēlāk sākas vecums, kad kā bērni viņi vairs nevēlas zīmēt, bet zīmēt profesionāli neprot. Tad vēl papildus ir jāapmeklē mākslas skola vai pulciņš un jāiegulda liels darbs,” atzīst Andis.
Viņu neizbrīna tas, ka skolā vīriešus – skolotājus varot uz rokas pirkstiem saskaitīt, jo atalgojums ir zems. Arī Anda sieva ir skolotāja, taču tas ģimenē netraucē. “Ir vieglāk saprast otra cilvēka darbu, ka notiek sēdes, jābrauc ekskursijās, zvana vecāki. Sākumā strādājām katrs savā skolā, tagad – vienā,” atzīst viņš.
Jūt sociālisma ietekmi
Andis uzskata, ka viņš zināmā mērā ir sociālisma produkts, un tas atstājis ietekmi uz viņa domāšanu. “Tagad ir pilnīgi pretēja situācija – kompjūteri, un to es labi jūtu savā ģimenē. Jauniešiem ir citas intereses,” saka Andis. Viņš bilst, ka pamatvērtības dzīvē tomēr nemainoties, savstarpējās attiecības – gan. “Tām cilvēki nepievērš uzmanību, mazāk tiekas. Arī draugu loks kļūst šaurāks,” secina skolotājs. Vērtējot sevi, Andis bilst, ka paša labākā īpašība esot kārtīgums. “Man ir svarīga sakopta vide. Patīk, ka, atnākot mājās pēc skolas haosa, tajās var atpūsties, un nekas netraucē,” secina vīrietis. Kārtība palīdz arī tādos brīžos, kad ir problēmas. Arī mūzika palīdzot nomierināties.
Ir sapņi par ceļošanu
Tālākai dzīvei Andim lielu plānu neesot. “Ir mazi plāni. Daudz kas jau ir izdarīts. Lielākais plāns saistīts ar dēla nākotni. Dzīve visu noliek savā vietā. Ir prieki un ir bēdas,” secina viņš. Par lielu ieguvumu viņš uzskata iegūtās zināšanas dažādās mācību iestādēs. Viņam nekad neesot bijusi vēlēšanās pamest mācības. Skaistākais, kas ar viņu esot noticis, ir ģimene.
Andis sapņo ceļot. “Latvija ir apskatīta. Jāsāk ar Sanktpēterburgu, ar mākslas muzejiem, jo tā taču ir mana profesija. Vēlētos redzēt Ermitāžu. No skolas laikā redzētā atmiņā palikuši tikai fragmenti. Tagad to vajadzētu skatīt ar nobrieduša cilvēka vērtējumu,” apgalvo Andis.
