Mudītei Kaktiņai koris – vaļasprieks mūža garumā.
Mudītei Kaktiņai koris – vaļasprieks mūža garumā
Apes bibliotēkas vadītāja Mudīte Kaktiņa Alūksnes skolotāju korī “Atzele” dzied jau vairāk nekā 20 gadus – gandrīz kopš tā brīža, kad koris ticis dibināts. Dziedāšanu korī viņa salīdzina ar došanos uz baznīcu. “Cilvēki svētdienās iet uz baznīcu, lai izsūdzētu grēkus, varētu atbrīvoties no visa negatīvā, kas nedēļas laikā uzkrājies, un viņiem kļūtu vieglāk. Līdzīgi man ir ar dziedāšanu korī – ja man ir drūmas domas, es aizbraucu uz kori un no sirds izdziedos. Un pēc tam man paliek ļoti viegli un labi ap sirdi,” viņa saka. Tiesa, šis koris nav ne pirmais, ne vienīgais, kurā Mudīte dziedājusi, jo tā viņai ir sirdslieta, kurai veltīti brīvie brīži gandrīz visu mūžu.
Dziedāšana korī – ģimenes tradīcija
Mudīte atklāj, ka pievērsties dziedāšanai korī savulaik viņu mudinājis tēvs. Būdams liels dziedātājs, viņš aktīvi iesaistījies Zeltiņu pagasta mūzikas dzīvē, kas tolaik izcēlusies ar savām senajām kora tradīcijām. Tēvam pat bijusi doma sūtīt meitu mācīties mūzikas skolā, taču visa ģimenes dzīvojusi Zeltiņos, no kurienes tolaik bijis visai problemātiski tikt līdz Alūksnei, tāpēc šī iecere atkritusi pati no sevis. Mudīte atzīst, ka vēlākos gados viņai šīs muzikālās izglītības ļoti pietrūcis.
Tēvs viņu ņēmis līdzi uz dažādiem pasākumiem, kur spilgtā atmiņā iespiedies Jāzepa Vītola simtgadei veltītais koncerts Gaujienā. “Tas manā dzīvē bija liels notikums, jo kaut ko tik grandiozu es vēl nebiju redzējusi. Mans tēvs pazina visus diriģentus. Atceros, kā mēģinājuma procesa laikā viņš vienā brīdī man rādīja sirmu kungu, kas sēdēja netālu no mums. Tas bija slavenais igauņu diriģents Gustavs Ernesakss, kas bija ieradies ar savu kori “Estonia”. Es toreiz uz viņu skatījos ar lielu bijību,” saka Mudīte.
Līdzīgi kā ar igauņu diriģentu, atmiņā iespiedusies tikšanās ar rajona koru virsdiriģentu Edgaru Račevski. Tolaik Mudīte, tikko absolvējusi vidusskolu un dziedot Zeltiņu pagasta korī, piedalījās rajona kopkora mēģinājumā, kad notikusi koru iepazīstināšana ar jauno rajona virsdiriģentu. “Tagad var teikt, ka visu šo laiku esmu sekojusi līdzi viņa gaitām rajona visdiriģenta amatā,” smejas Mudīte.
Korī dzied kopš dibināšanas
Ar E.Račevski viņai saistās atmiņas par Alūksnes skolotāju kora “Atzele” dibināšanu. “Tas notika 1986.gada 25.janvārī. Koru kopmēģinājuma laikā,” precīzi atceras Mudīte. Tobrīd viņai jau bijusi pamatīga pieredze šajā jomā. Tā gūta, gan mācoties vidusskolā un vēlāk kultūras darbinieku tehnikumā, gan uzsākot savas darba gaitas Apē, kur Mudīte kļuvusi par vietējā kora dalībnieci.
“Atceros, ka pirms tam presē bija parādījusies informācija, ka tiks dibināts skolotāju koris. Kopmēģinājuma laikā visi, kas vēlējās kļūt par jaunā kora dalībniekiem, tika aicināti uz citu telpu. Es, protams, tur negāju, jo nebiju skolotāja. It kā kaut kas mani uz turieni vilka,” viņa saka.
Koris aktīvi nostrādājis līdz pavasarim, kad pirmo reizi parādījies plašākai publikai ar dažām dziesmām. Rudenī, kad sākusies jaunā sezona, skolotājas no Apes, kas iesaistījušās kora darbībā, aicināja pievienoties arī Mudīti. Sākumā viņa atrunājusies, taču, kad uzzinājusi, ka korī dzied arī citu profesiju pārstāvji, viņa padevusies uzaicinājumam. Tagad viņa ir viena no ilglaicīgākajām kora dalībniecēm, kas tajā dzied joprojām.
Neilgi pēc tam notikusi kora uzstāšanās E.Račevska jubilejas koncertā, kur uzstāties ar saviem koriem tikuši aicināti viņa bijušie audzēkņi. Sekojis pirmais skolotāju koru salidojums Alūksnē, kas, pēc Mudītes teiktā, tolaik kļuvuši ļoti populāri, turklāt šis salidojums bijis arī iemesls, kāpēc koris vispār dibināts. “Koris tika dibināts uz ģimnāzijas skolotāju ansambļa pamata. Viņiem bija licies, ka var to visu izvērst daudz plašāk, un tas patiešām izdevās,” atklāj Mudīte.
Atbildība par to, ko dara
“Tik ilgus gadus būt kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem – tas man nozīmē ļoti daudz. Protams, kora dalībnieki palaikam mainās, taču pašos pamatos mēs esam tie paši. Esam cits citu iepazinuši, tāpēc, ja kādam kaut kas atgadās, tad ir tā saucamā īkšķa turēšana. Mūsu kolektīvs ir veidojies tik daudzu gadu laikā, ka tagad tas ir kļuvis par kolektīvu šī vārda īstākajā nozīmē. Un tādā būt – tas ir ļoti jauki,” savas sajūtas atklāj Mudīte.
Tagad no visām dziedātājām, kas devušās uz kori no Apes, viņa palikusi vienīgā. “Ar katru gadu jau paliek grūtāk izbraukāt, jo gadu nasta vieglāka nepaliek. Reizēm ir tā, ka tajos piektdienu vakaros vai sestdienu rītos es varētu darīt kaut ko citu, bet es jau esmu dzimusi ar tādu ļoti augstu pienākuma apziņu. Es nespēju kavēt mēģinājumus vienkārši tāpat, turklāt man arī ļoti gribas uz turieni aizbraukt un atrasties tajā bariņā,” saka Mudīte.
Par spīti lielajam dalībnieku skaitam, viņa izjūt atbildību par visu, ko dara. “Katram ir jādara tas, ko no viņa prasa. Jācenšas sniegt sava artava, jo tikai tad kaut kas var sanākt,” apgalvo Mudīte. Viņa atzīst, ka šajā korī kā lielu mīnusu izjūt to, ka nav ieguvusi muzikālo izglītību. “Jānis (kora diriģents Jānis Baltiņš) vairāk orientējas uz muzikāli izglītoto sabiedrības daļu. Man tās nav, tāpēc ir sevišķi grūti. Pirmie mēģinājumi ir sevišķi grūti, jo tad es mēģinu aptvert, kā dziesmai būtu jāskan, pēc tam mājās pati piestrādāju, un tad jau viss ir kārtībā. Taču latiņa ir ļoti augsta,” uzsver Mudīte.
Vienotība – pāri visam
Mudīte atzīst, ka tas, kas viņai šajā kolektīvā liekas visīpašākais, ir vienotība un pleca sajūta, kas jūtama ne tikai mēģinājumu laikā un uz skatuves, bet arī kopīgos izbraucienus. Kā vienu no īpašākajiem, viņa min pirmo braucienu ārpus Latvijas, kad koris devās uz Loreto Itālijā.
“Tas bija turpceļā. Toreiz mūsu diriģents vēl bija Roberts Liepiņš. Mēs atradāmies kalnos, kad uztaisījām nelielu pārtraukumu un izkāpām no autobusa pikoties. Pēkšņi diriģents lika mums visiem nostāties un nodziedāt dziesmu “Kā sniegi kalnu galotnēs”. Tā bija neaprakstāma sajūta, jo likās, ka esam uzbraukuši pasaules virsotnē. Atceros, ka daudziem tajā brīdī bija asaras acīs – latviešu koris itāļu zemē, dziedot “kā sniegi kalnu galotnēs, lai mūžam balti būtu mēs”,” atceras Mudīte.
Līdzīgas sajūtas viņu pārņem arī Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku laikā. “Tieši šajos svētkos atklājas tas, par ko es runāju jau iepriekš. Tā dvēseles izdziedāšana. Apziņa, ka esmu latviete un varu būt tajā visā iekšā, varu savu balstiņu pielikt. Runājot par to grūtumu, braucot uz mēģinājumiem un apgūstot jaunas dziesmas, ir tādi Raiņa vārdi “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams”. To pašu es varu teikt par dziedāšanu korī. Var gūt, sevi atdodot – gan tajos vēlajos vakaros un agrajos rītos, kad dodos no Apes uz Alūksni, gan mēģinājumos un koncertos. Un Dziesmu svētki ir tā latviešu mentalitāte un dvēsele, kas tur parādās,” saka Mudīte.
