Maijas Krekles grāmatā “Manas dzīvības saknes tevī” apkopoti divpadsmit stāsti par mīlestību.
Maijas Krekles grāmatā “Manas dzīvības saknes tevī” apkopoti divpadsmit stāsti par mīlestību. Tajos stāstīts par latviešu literātu pārdzīvoto un izjusto, par viņu mīlestības spēku un arī vājumu, par izmisumu un arī par to laimes sajūtu, kādu sniedz abpusēja mīlestība.
Kas to lai zina, kas būtu Rainis bez Aspazijas, kas Ādamsons bez Ķempes, cik daudz skaistu Čaka dzejoļu nebūtu radušies bez Mildas Grīnfeldes, ko mēs vispār zinātu par Sudrabkalnu, ja nebūtu viņa gaišo jūtu pret Birutu Skujenieci. Bet tā ir tikai viena – skaistākā – šo attiecību puse.
Ir vēl arī kas cits, par ko lasām šajā grāmatā – ko juta Aspazija, saprotot, ka dzīvokļa kaimiņiene Olga Kliģere ir viņas vīra jaunā mīlestība, kādā greizsirdībā mocījās Sudrabkalns, zinot, ka viņa mīļotā viņam vienam nekad nav piederējusi, kādā neziņā par vīra jauno aizraušanos dzīvoja Čaka sieva Anita Bērziņa…
Visiem šiem stāstiem ir kas kopējs – tie nebeidzas laimīgi. Un – tie vispār nebeidzas – dzīvo tālāk dzejā, prozā, mūzikā, leģendās un ļaužu valodās.
Grāmatas autore Maija Krekle jau no mazotnes kopā ar māti strādājusi Misiņa bibliotēkā un visus skolas gadus interesējusies par tēva darbu Raiņa muzejā. Bērnībā spēlējusies ar Raiņa rokas skartu lapiņu un brīnījusies, ka pēc 40 gadiem tā vēl ir saglabājusies. Studiju gadu lielā mīlestība bijusi Austra Skujiņa un Aleksandrs Čaks, un bezgala daudzi dzejoļi tolaik runāti no galvas.
Kad sācies brīnišķīgais materiālu vākšanas laiks, nācies vēlreiz pārlasīt visu bibliotēkas arhīvu, bezgalgaras stundas sēdēt Rakstniecības, mūzikas un teātra muzejā. Tad skaidri bijis redzams, kā cilvēku likteņi savijas cits ar citu neredzamām saitēm, sasaistot kopā gandrīz visus šīs grāmatas varoņus.
Jaunā un enerģiskā skolniecīte Mirdza Ķempe sūta savus dzejoļus Rainim un saņem viņa uzmundrinājumu darbam, vēlāk viņa kļūst Edvarda Virzas sirdsdāma un pēc tam Ērika Ādamsona sieva, kara gadus pavada kopā ar Jāni Žīguru, kurš savukārt pēc tam apprec Edvarda Virzas meitu Amarillis, bet Ķempe sniedz palīdzīgu roku Elzai Stērstei, gan Hildai Vīkai… Nesaraujami savijušies Edvarda Virzas un Viktora Eglīša, Pāvila Rozīša un Arveda Švābes likteņi.
Mēnessmeitiņa, Klodija,
Ho-Taī, Pīķa dāma, Dāma melnā, Dievu sūtne un citas brīnišķīgas dzejas varones ir bijušas reālas, dzīvas sievietes, kuras dzeja ir padarījusi nemirstīgas. Kādu pašuzupurēšanos šī nemirstība no viņām ir prasījusi, lasiet grāmatā.
