Kopš 2007.gadā Aizsardzības ministrija pirmo reizi oficiāli aicināja valsts svētku laikā pie apģērba piespraust lentīti valsts karoga krāsās, mode mainījusies un cilvēki izvēlas pie apģērba spraust ne vien lentītes, bet arī elegantas piespraudes. Tādas gatavo arī Pededzes pagasta seniores.
Ideja pašām gatavot kādu skaistu svētku rotu seniorēm pirmo reizi radās pagājušajā gadā. “Līdzīgas piespraudes ieraudzīju kādā žurnālā, iepatikās un piedāvāju savām seniorēm nodarbībās gatavot ko līdzīgu. To mēs arī izdarījām. Veiksmīgi iesākto turpinām arī šogad. Vien šogad jau atradām vairākus citus veidus, kādas piespraudes gatavot, un papildinājām esošo kolekciju ar jauniem darbiem,” stāsta senioru pulciņa vadītāja Antoņina Girs. Uz jautājumu – vai visas ir rokdarbnieces un visām patīk ko gatavot, A.Girs atbild, ka ikviena sieviete ir rokdarbniece – kura vairāk vai mazāk, tas ir cits jautājums, bet adīt, tamborēt un šūt prot ikviena.
Latvijai piederīgi
Rokdarbnieces teic, ka sarkanbaltsarkanais krāsu salikums ir ļoti piemērots rotu gatavošanai – nav pārāk spilgts un uzkrītošs, bet gan mierīgs. Latviskās piespraudes čaklās rokdarbnieces izgatavojušas ne vien sev, bet dāvājušas arī pagasta darbiniekiem. Piespraudes pededziešu apģērbu rotā visu šo svētku laiku. Pirmais pasākums bija Lāčplēša diena, kad visi devās uz “Akmeņdruvām”, otrs kopīgais pasākums būs 19.novembrī. “Arī pierobežā dzīvojošajiem Latvijas dzimšanas diena ir svētku laiks. Mēs dzīvojam Latvijā un tāpat kā visi svinam valsts svētkus. Mēs nejūtamies atstumti. Nezinu, kāpēc ir iegājies teikt, ka Pededze ir nomalē un tur viss ir citādāk. Nav citādāk. Ir tāpat kā visur citur. Mēs arī esam Latvijā!” teic Inta Ņikitina. Tam piekrīt A.Girs, sakot, ka lielākā daļa no viņām dzimušas Latvijā, šeit dzīvo visu mūžu un jūtas piederīgas.
Viss nav tik slikti
Uz jautājumu, kā jūtas Latvijā un vai ar visu notiekošo ir mierā, I.Ņikitina atbild – kā jūties pats, tā arī jutīsies valstī. “Ja pats sevī jūties ne visai, tad arī šķiet, ka apkārt viss ir ne visai. Kaut kur lasīju, ka cilvēki sūdzoties par ģimenes dzīves problēmām, mazajām pensijām un lamājot valdību. Bet nepadomā par otru pusi – varam būt pateicīgi, ka pie mums ir miers un nav kara, mums ir tīrs dzeramais ūdens, kāda citviet nav, mums vismaz ir pensijas, varam nopirkt maizi un apģērbu. Nav tā, ka mums ir tikai jāraud. Ir arī daudz, par ko teikt paldies,” uzskata I.Ņikitina. Vienīgais, kas sanākušās seniores skumdina un par ko viņām sāp sirds – pagasts paliek tukšs un cilvēki aizbrauc, arī pensijas varētu būt lielākas un precēm cenas veikalos zemākas.
Vairāk optimisma
Dzirdot par valstī gaidāmajām kārtējām reformām valsts iestādēs, pededzietes ir bažīgas, vai arī viņu pagastā saglabāsies skola, bibliotēka. Tomēr viņas visas ir optimistes un sliktu nedomā. Tā ir vieglāk dzīvot – ir pārliecinātas viņas. “Iespējams, laukos dzīvot ir vieglāk nekā pilsētā, jo nav tik lielas komunālo pakalpojumu izmaksas. Kaut gan arī mums jāpērk malka un par ūdeni jāmaksā. Laukos dzīvojošie ir veselīgāki, jo kustīgāki – lai mājās būtu silts, malka jāienes, arī sniegs jātīra. Katram savas problēmas – gan laukos dzīvojošajiem, gan pilsētniekiem,” prāto I.Ņikitina. Pārējās seniores tam piekrīt, sakot, ka nevajag gausties, tik jādzīvo.
Svētkos pededzietes visiem vēl veselību un vairāk optimisma. “Ja tikai par sliktu domāsi, arī pašam slikti klāsies. Jādomā pozitīvi! Mums taču viss ir – mūsu mājas, bērni un mazbērni, pensijas vai darbs. Mazāk čīkstēt! Gan jau būs vēl labāki laiki,” teic A.Girs.
— Agita Bērziņa
