Gada nogale ir laiks, kad izvērtējam paveikto – māsām Buliņām šis ir bijis sportiski nozīmīgs gads, jo gūti atzīstami rezultāti. Un kā nu ne, jo arī Bejas iedzīvotāji gandrīz ik dienu redz jaunietes trenējamies: skrienot, braucot ar velosipēdiem, slēpojot – ko nu kurā gadalaikā, kad viņas neaizvada treniņus Alūksnē vai citviet. Dvīnēm Sanitai un Sandrai noteikti palīdz arī māsu spēks, ko viņas prot izmantot un nosargāt.
Vienā virpulī
Mamma Velga atminas – tas, ka viņai būs dvīņi, bijis neticams pārsteigums. “Jā, mēs ar brāli arī esam dvīņi, tomēr domāju, ka iespēja laist pasaulē dvīņus pārmantojas pēc vienas paaudzes – nekā (smaida)! Pirmā piedzima Sandra – 15 minūtes agrāk nekā māsa. Protams, sākumā, kad meitenes bija mazas, neklājās viegli – tāpat bija jāpaspēj apdarīt lauku darbus, meitas pieskatīt. Kad meitām bija tikai pusotrs gads, nomira mana mamma, un šajā laikā biju spiesta atsākt strādāt arī algotu darbu, lai nezaudētu darbavietu. Tas bija visgrūtākais laiks… Mūsu dzīvoklis Bejā ir mājā, kur savulaik bija arī Bejas pasta nodaļa. Kamēr es izvadāju pastu, nodaļas priekšniece Rasma pieskatīja meitenes – mūsu dzīvoklis atradās tieši virs pasta. Arī kaimiņiene Taisija palīdzēja meiteņu pieskatīšanā. Katru reizi, kad nācu mājās, domāju: nez kas atkal būs sastrādāts… Vienreiz meitas bija atdarījušas krāsns durtiņas: māja pilna pelniem, pašas melnas… (visas smejas). Tad Malienā atvēra diennakts bērnudārzu “Mazputniņš”, un meitenes sāka apmeklēt to. Un tā – vienā virpulī…” atminas V.Vimba.
Kopš mazām dienām pie darba
Pēc tam dvīnītes sāka mācīties Bejas pamatskolā, kur šogad absolvēja 9.klasi, un uzsāka mācības Alūksnes novada vidusskolā. Laiku Bejas pamatskolā meitenes atminas ar ļoti labām domām. “Tur bija ļoti interesanti un ļoti labi skolotāji, kuri visu izskaidroja un deva labu zināšanu pamatu,” saka Sandra un Sanita.
Buliņu ģimenē ir īsti darbarūķi. Šajā ziņā netiek lutinātas arī meitenes, kuras jau kopš mazām dienām pazīst dažādus lauku darbus. Palīdz ne tikai mājas darbos, bet arī vasarā lasa mežā ogas, tā tiekot pie savas kabatas naudas. Tā iegādāti pirmie velosipēdi, dators un citas lietas, ko pašām kārojas. “Tagad meitenes tiek nodarbinātas mazāk, jo bieži ir treniņi un mācās Alūksnē, bet brīvajā laikā gan. Tiesa, maz mums ir tā brīvā laika, ļoti maz. Uzskatu, katrā ģimenē darba tikumam ir jābūt vienai no pamatvērtībām. Tāpat ir svarīgi, lai ģimene būtu saliedēta,” saka Velga. Sandra piebilst, ka svarīga ir arī mīlestība vienam pret otru.
Treneris pamana talantus
Mācoties Bejas pamatskolas 7.klasē, skolā mainījās sporta skolotājs. Dzintra Stebere devās pelnītā atpūtā, un sporta stundas sāka vadīt skolotājs un biatlona treneris Sergejs Sverčkovs. Viņš pamanīja dvīnīšu sportiskās prasmes un ierosināja pievērsties biatlonam. “Mēs piekritām,” atminas Velga. Meitenes atceras, ka vēl pirms tam, braucot uz novada sporta sacensībām, viņu spējas ievērojis arī vieglatlētikas treneris Aivars Bebris, kurš rosinājis pievērsties vieglatlētikai. “Mums padodas skriešana, tomēr vieglatlētikā neaizgājām. S.Sverčkovs jau sākumā mums teica, ka pēc diviem trim gadiem vajadzētu startēt Pasaules čempionātā biatlonā! Laikam saskatīja mūsos potenciālu. Doma par šādiem startiem mūs aizrāva,” viņas atceras.
Jau tovasar meitenēm bija sportiski pārbaudījumi, vai varēs izturēt biatlona slodzi: skriešanu, piepumpēšanos, septiņsoli, šaušanu. Viņas veiksmīgi izturēja un, uzsākot mācības 8.klasē Bejā, līdztekus sāka apmeklēt arī Alūksnes bērnu un jaunatnes sporta skolā biatlona nodaļu. Sandrai trešo gadu ir suns Riko, kurš arī kopā ar dvīnēm labprāt dodas izskrieties un trenēties.
Slodze – liela, treniņu – daudz
Sanita atzīst – biatlons viņām patīk, bet tā ir arī ļoti liela slodze, daudz treniņu. Jo lielākas aug, jo treniņu vairāk un slodze lielāka. “Sākumā bija grūti. Pārējie, kuri jau ilgāku laiku bija trenējušies biatlonā, mūs nepieņēma un negribēja, ka esam biatlonā – esam meitenes no laukiem, ļoti centīgas un darījām vairāk, līdz ar ko treneris arī no viņiem prasīja vairāk, kas, savukārt, viņiem nepatika. Vasarā mēs katru dienu braucam ar velosipēdiem no Bejas uz treniņu “Mežiniekos”, kas ir apmēram desmit kilometri uz vienu pusi. Reizēm sanāk divreiz dienā braukt. Jā, tas ir kā treniņš uz treniņu! Daudz skrienam, trenējamies vasaras biatlonā, veicam imitācijas – imitējam slēpošanu kalnos. Katru dienu kladēs rakstām dienasgrāmatu, kā esam trenējušās un cik daudz, mēneša beigās jātaisa kopsavilkums. Pērn gadā šādi bijām nosportojušas gandrīz 7000 kilometrus katra! Klades regulāri caurskata treneris. Sergejs Sverčkovs mums ir ļoti labs treneris! Jā, viņš ir prasīgs, bet dusmīgu viņu neesam redzējušas,” stāsta māsas.
Jaunietes joprojām atminas savas pirmās sacensības – rollerslēpošanā Madonā. Sanita tajās izcīnīja 1.vietu. “Tas bija negaidīti, citi sportisti arī bija pārsteigti,” saka Sanita. Sandra atzīst – viņai sākums nebija tik veiksmīgs: turējās ap 9. līdz 12.vietu, bet pakāpeniski rezultātu uzlaboja.
Treniņnometnē – starp
labākajiem
Jaunietes atzīst – vecākajās grupās starp biatlonistiem Latvijā ir mazāka konkurence nekā jaunākajās, jo daudzi izvēlas pamest biatlonu. “Kāpēc tā? Latvijā ir maz biatlona bāžu. Liela slodze. Apnīk. Ir grūti savienot ar mācībām. Mums prioritātes ir divas – gan mācības, gan biatlons. Cenšamies stundās uzmanīgi klausīties, lai mājās mazāk jāmācās, jo pēcpusdienās ir treniņi,” stāsta dvīnes. Mamma Velga piebilst – meitas ļoti daudz mācās. Viņām visām trim ir arī savas pārdomas par mājasdarbu apjomu. “Tos uzdod par daudz, īpaši brīvdienās… Varētu būt mazāk, vismaz nedēļas nogalēs. Skolotāji laikam domā: divas brīvas dienas, nu tik mācīsies!” viņas saka.
Pirms nedēļas jaunietes bija treniņnometnē Madonā, kur desmit dienās noslēpoja 356 kilometrus. Uz nometni Madonā pulcējās tikai labākie Latvijas jaunatnes biatlonisti. Vēl gaidāma labāko atlase dalībai Pasaules čempionātā, kas šosezon norisināsies tepat Igaunijā – māsas cer, ka arī viņām izdosies sakrāt nepieciešamo punktu skaitu dalībai šajā čempionātā. Savukārt šobrīd māsas gatavojas Ziemassvētku balvas izcīņai biatlonā, kas risināsies Alūksnē 28. un 29.decembrī. Vai svētki paies trenējoties? Abas smaidot atzīst – tā ir katru gadu. “Mūsu sīvākā konkurente biatlonā ir Inese Golubeva no Daugavpils. Mums ir labāka fiziskā sagatavotība, bet “iegāž” šaušana. Tā ir psiholoģija – jāprot koncentrēties šaušanai uz mērķi, neko citu tobrīd nedrīkst domāt. Tas nāks ar pieredzi,” saka Sandra. Sanita piebilst, ka daudz ir jātrenējas arī tukššaušanā, imitējot šaušanu.
Prieks par sasniegto
Sportisko garu meitenes īsteno arī citās sacensībās. Sandra augusta sākumā piedalījās sacensībās “Apsteidz tvaiku”, kad velosportisti mēroja ceļu no Gulbenes uz Alūksni un centās apsteigt bānīti. “Zināju, ka tas būs ļoti grūti, bet gribēju pamēģināt!” saka Sandra. Abas šovasar piedalījās taku skriešanas seriālā “Stirnu buks” Veclaicenes posmā. “Tur bija ļoti interesanti, īsteni latviskā garā, valdīja liela kopības sajūta. Mājās atbraucām ļoti pacilātā noskaņojumā. Es tur izcīnīju 1.vietu sieviešu konkurencē Zaķa distancē, vienīgā veicot trasi ātrāk par stundu. Tas bija – vou!” atceras Sandra. Sanitai lielākais gandarījums ir par 1.vietu Baltijas kausa izcīņā vasaras biatlonā sprintā un 1.vietu arī iedzīšanā.
Viena otru paskubina
Jaunietes atzīst, ka sports viņām devis daudz – kļuvušas fiziski spēcīgākas, ļāvis pārvarēt kautrīgumu, attīstījis mērķtiecību un neatlaidību, spītu izdarīt vēl vairāk un labāk. “Citādāk nebūs rezultāta! Sports arī disciplinē,” viņas saka. Vai sportā abas savstarpēji ir konkurentes? Sanita atzīst – šogad viņa startē vecākajā, A grupā, bet māsa – B grupā, lai abām būtu panākumi. “Mēs visu apspriežam kopā, analizējam. Konkurentes neesam. Ja vienai kādreiz kaut ko negribas, otra saka, ka vajag! Ja redzu, ka Sanita cenšas, man arī nekas cits neatliek, kā darīt, citādi mani apsteigs,” saka Sandra. Sanita piebilst – tas ir īsts sportiskais gars. “Ko darām, kad otrai tik labi neveicas? Sanita mani parasti mierina,” saka Sandra.
Mamma piebilst – meitas vienmēr bijušas ļoti apzinīgas, bet sportam pieiet īpaši atbildīgi. “Sandra ir emocionālāka, vairāk pārdzīvo neveiksmes,” saka mamma. Māsas atzīst – ja nav veicies, tad sev apsola, ka nākamreiz darīs visu, lai būtu labāk.
Lepnums par novadniekiem
Sanita un Sandra atzīst, ka ar interesi vienmēr seko Latvijas biatlonistu startiem, īpaši novadniekiem Andrejam Rastorgujevam un nu jau arī Oskaram Muižniekam. Arī Patrīcijai Eidukai, kas ir ļoti laba slēpotāja. “Reizēm “Mežiniekos” redzam A.Rastorgujevu trenējamies – tad arī mūs pārņem enerģija. Esam lepnas, ka Andrejs mums neliedz savus padomus, kā labāk trenēties. Prieks un lepnums, ka viņš ir no Alūksnes! Arī Jēkabs Nākums mūs parasti uzrunā kā meitenes no Bejas. Treneris S.Sverčkovs mūs mudina tiekties uz dalību un sasniegumiem pasaules čempionātos, ko mums, protams, nākotnē arī gribētos. Kad tas būs? Nav zināms, jo jāiegulda daudz darba. Tas prasa gan labu sagatavotību, gan finanses. Sportā var arī pārcensties. Arī mēs ar māsu tik ļoti cenšamies, ka pārpūlējam sevi, bet tā nedrīkst – jābūt ļoti uzmanīgām, treneris tad mūs piebremzē,” viņas saka. Velga piebilst – labāku treneri kā S.Sverčkovs nevar vēlēties.
Stiprais atbalsta plecs
Viennozīmīgi, lai māsas varētu nodarboties ar sportu, lielu ieguldījumu dod vecāki, ne tikai regulāri vadājot uz treniņiem. “Mūs atbalsta arī Alūksnes bērnu un jaunatnes sporta skola, slēpju iegādē – arī A.Rastorgujeva treneris Intars Berkulis,” viņas saka.
Mamma neslēpj – vienmēr ir satraukums, kad meitas dodas uz sacensībām. “Un liels gandarījums, kad mājās pārved medaļas. Uzskatu, ka vecākiem ir jāvirza savi bērni pievērsties sportam, jo tas daudz dod. Ja nesporto, tad nav fiziskās sagatavotības un rūdījuma. Tādiem bērniem dzīvē ir grūti. Sports mobilizē, turklāt vienlaikus jācenšas, lai skolā mācībās labi veiktos. Jo vairāk kur bērns iesaistās, jo labāk. Alūksnes novadā ir plašs piedāvājums bērnu un jauniešu nodarbībām,” uzskata Velga.
Māsas atzīst – to, vai savu dzīvi saistīs ar profesionālo biatlonu, šobrīd vēl nezina. Ja ne, tad Sanita vēlētos dzīvi saistīt ar militāro jomu vai eksaktajām zinātnēm. Vidusskolā abas apmeklē arī valsts aizsardzības mācību. Savukārt Sandra jau tagad zina, ka tam jābūt aktīvam darbam, piemēram, fizioterapijā, kinoloģijā vai militārajā jomā.
Pēc eglītes – visi kopā
Ziemassvētki Buliņu ģimenē ir mīļākie gada svētki, lai gan, kā atzīst mamma, tie tiek sagaidīti lielā darbu steigā. “Cepam piparkūkas, pēdējos gados arī pašas gatavojam piparkūku mīklu ar medu. Man ļoti patīk cept kūkas, tortes, dažādus gardumus. Ziemassvētkos vienmēr cepam arī pīrāgus,” saka Sandra. Pēc eglītes vienmēr brauc visi kopā – mamma, tētis un meitas, pēc tam kopā pušķo.
“Šis gads mums bijis satraukumiem bagāts, jo absolvējām iemīļoto Bejas pamatskolu un uzsākām skolas gaitas 10.klasē Alūksnes novada vidusskolā. Arī piedzīvojumiem bagāts un fiziski grūts,” vērtē māsas. Mamma secina – šķiet, laiks rit arvien ātrāk, jo atkal jau gads paskrējis vēja spārniem. “Visu laiku esi vienā lielā darbu virpulī. Man visa dzīve vienmēr bijusi lielā virpulī,” saka Velga. Līdzcilvēkiem viņas vēl baltus, gaišus un priecīgus Ziemassvētkus. “Lai sirdī prieka pārpilnība! Lai viens otru iepriecina Ziemassvētkos un visi ir laimīgi!” saka Sandra. “Lai būtu sirdī prieks un mīlestība!” piebilst Velga. “Lai katram piepildās kāds sapnis, izdodas sasniegt kādu mērķi!” novēl Sanita.
Buliņu ģimene: mamma Velga Vimba savulaik ieguvusi šuvējas specialitāti Naukšēnos, strādājusi pastā, šobrīd septīto gadu strādā Bejas pamatskolā par apkopēju un auklīti skolas internātā; tētis Jānis Buliņš strādā dažādus darbus, aizraujas ar makšķerēšanu; meitas Sanita un Sandra ir dvīnes, kuras mācās Alūksnes novada vidusskolas 10.klasē.
Kopīga ģimenes aizraušanās: sēņošana un ogošana.
Moto: “Dots devējam atdodas!”
