Ārste un rakstniece Liāna Miķelsone dzimusi un augusi Rīgā, bērnību vadot kopā ar mammu un vecmāmiņu.
Ārste un rakstniece Liāna Miķelsone dzimusi un augusi Rīgā, bērnību vadot kopā ar mammu un vecmāmiņu. Kopš bērnības viņai vismīļākā vieta uz pasaules ir Pārdaugava, bet vistīkamākā – biškrēsliņu ziedu smarža.
Grūti noticēt, ka augumā nelielā, 53 gadus vecā sieviete ar zemo, samtaino balss tembru un smaidu acu un lūpu kaktiņos ir pieredzējusi ķirurģe, kas šim darbam atdevusi vairāk nekā 25 gadus, kas pirmo romānu “Pasaki Lukrēcijam….” sākusi rakstīt tikai 50 gadu vecumā, tāpēc pati domā, ka visu šajā dzīvē kavē, tomēr ir pārliecība, ka cilvēku par rakstnieku nevar iecelt. To dara laiks.
Skolas gados un agrā jaunībā Liānai ļoti paticis rakstīt sacerējumus. Domas skrējušas ātrāk par roku. Viena no pirmajām miniatūrām “Laimes gliemežnīca” palīdzējusi iegūt pirmo vietu valsts miniatūru konkursā, kam sekojis dzejnieces Mirdzas Ķempes ieteikums neatteikties no rakstīšanas.
“Biju jauna, galva pārpilna domu, tāpēc uzskatīju, ka dzīvē jānodarbojas ar kaut ko nopietnāku, un iestājos Latvijas Universitātē, lai Ķīmijas fakultātē studētu bioķīmiju. Studiju laikā sastapu dzīves lielāko laimi – savu vīru Guntaru. Nodzīvoju ar viņu 30 gadus, tad Guntaru zaudēju. Tobrīd mana dzīve gandrīz apstājās. Trīs gadus mācos dzīvot viena, lai gan man ir bērni un mazbērni. Vīrs bija labs cilvēks, bet labi cilvēki šajā pasaulē neuzkavējas. Te paliek tie, kas atstrādā karmiskos grēkus.”
Esmu izturīga
Liāna ātri sapratusi, ka viņai nepiemīt zinātnieces daba, tāpēc sekojušas medicīnas studijas. “Lai kļūtu par labu ķirurgu, nepietiek ar sešiem gadiem, vajadzīgi vismaz divpadsmit. Laimīgs var būt tas jaunais speciālists, kas rod sev labu praktisko skolotāju. Man tā bija onkoloģe daktere Ceplīte. Viņu joprojām apciemoju un esmu pateicīga, ka daktere man iemācīja arodu. Arī Hipokrāta zvēresta pirmais un, manuprāt, galvenais noteikums ir, ka ārstam līdz kapa malai jābūt pateicīgam tam, kas viņam iemācīja arodu. Katram cilvēkam dzīvē ejams savs ceļš. Ja es nebūtu ķirurģe, iespējams, nebūtu arī šo pirmo divu manu romānu. Esmu ļoti izturīga, ķirurgs nevar būt citādāks, bet ķerties pie rakstīšanas mani pamudināja brauciens uz Itāliju, kas bija mana un vīra 25 gadu kāzu jubilejas ceļojums. Mēs nonācām Pompejā, kas mani fascinēja tik ļoti, ka zaudēju samaņu. Atgriežoties mājās, neradu mieru, nemitīgi domāju par Pompeju, kur Dievs ir apstādinājis laiku un pasauli. Sekoja vēl viens brauciens turp, pēc kura sāku rakstīt romānu.”
Aizrautīgi Liāna pierāda, ka Pompeju nav iznīcinājis vulkāns. Pie tās bojāejas novedusi sabiedrības degradācija un garīgā izvirtība. “Nenoteicu plānu, cik man dienā jāuzraksta. Sajūtot iekšēju nepieciešamību, rakstīju lidostās, kafejnīcās, brīvajās stundās arī slimnīcā. Ja cilvēks kaut ko raksta, tas nozīmē, ka viņam gribas ar citiem dalīties iespaidos, domās, izjūtās. Zūd laika izjūta.”
Jūtas ka dieviete
Ja pirms tam vairākas izdevniecības solīdi izvadījušas Liānu pa durvīm, tad, romāna manuskriptam nonākot dzejnieces Lijas Brīdakas rokās, strauji atvērušās izdevniecības “Nordik” durvis. Autore ir pārliecināta, ka dzīvē viss notiek likumsakarīgi, iespējams, padomju laikā romāns bez pamatīgas cenzūras neieraudzītu dienasgaismu. Pēc grāmatas izdošanas Liāna jutusies laimīga un pārsteigta, jo grāmata, kurai metiens ir 3,5 tūkstoši eksemplāru, šodien vairs nav nopērkama.
“Lukrēcijs” nav mana biogrāfija, kā daudzi domā, jo es nekad atšķirībā no romāna varones nenodotu mīlestību. Otrā grāmata “Auni un ārsti” gan ir gabaliņš no manas biogrāfijas. Rakstīt ir patīkami, jo, strādājot pie grāmatas, jūtos kā maza dieviete, kas veido savu pasauli, izdomājot notikumus, tēlus, jaucot faktus, no viena personāža veidojot divus. Tā ir burvīga laboratorija.
“Auni un ārsti” ir stāsts par laiku, kad es vēl biju jauna ārste un strādāju laukos. Lauki bija mana Sibīrija un Golgāta, jo, redziet, ja cilvēks kaut ko nesaprot ar labu, tad viņu iegrūž ar seju dubļos, lai aptvertu savu rīcību. Tolaik izdomāju, ka man nevajag smalkas Rīgas slimnīcas, ļāvos lepnumam, kas mani uz diviem gadiem aizveda uz laukiem. Tagad varu sacīt, ka protu slaukt govi, zinu visus lauku darbus, to, kas ir augu seka, kā nocirpt aunu, bet tolaik laukus pazinu tikai teorētiski. Labi, ka kopā ar mani bija arī Guntars. Sākumā biju sazin uz ko apvainojusies, domāju – nekādu medicīnu – tikai laukus, bet darbs jau sameklē cilvēku. Izveidoju lauku ambulanci, kur strādāju viena pati. Traktorā braucu pie pacientiem. Tagad man ir pašai sava neliela slimnīciņa, kur strādāju kopā ar jaukiem kolēģiem. Galvenokārt operēju vēnas.”
Par pasaules grēkiem
“Rainis ir teicis, ka ar to cilvēku ir cauri, kurš dzēris tinti. Ar mani tā ir, tāpēc padomā ir arī trešā grāmata “Vai nāks tava valstība?”. Pret pasauli un cilvēkiem es izturos lojāli, jo ārsti redz daudz ko. Zinu, ka pasaulē cilvēki nav tikai melni vai balti. Lielākoties viņi ir labi, tomēr šobrīd ir tāds laiks, kas man atgādina Pompeju, jo arī mūsu sabiedrība morāli grimst, tāpēc grāmata būs par septiņiem pasaules grēkiem. Tābūs par to, kā es pieņemu reliģiju, kā uztveru pasauli, jo esmu pārliecināta, ka viss notiekošais glabājas lielās kosmiskās bibliotēkās. Ja tā nebūtu, vai šodien mēs runātu par Kristu, kam ceļam tempļus un piedzīvojam brīnumus? Man prasa, vai es ticu reinkarnācijai? Ticu, ka dzīvība nebeidzas. Viss ir mūžīgs.”
Pēc vīra nāves Liāna aizbraukusi uz Izraēlu, lai meklētu Dievu un saprastu, ka tā ir zeme jebkuram cilvēkam, ka visas situācijas dzīvē radām mēs paši, ka cilvēks ir unikāls, jo viņam pieder brīvā griba, lai meklētu atbildi jautājumam, kāpēc Dievs pieļauj šodienas cūcības.
“Katru dienu Dievs mūs katru noliek krustcelēs. Viss atkarīgs no tā – uz kuru pusi izvēlamies iet, lai atvērtu kādas no trim durvīm. Cilvēks piedzimstot atver pirmās durvis un ienāk gaismā, kas padara viņu redzamu. Augot un mācoties, viņš sasniedz otrās, aiz kurām ir pieaugušo dzīve jeb kā mēs to saucam – cilvēku sabiedrība. Un tajā nebūt neklājas tik viegli un saldi, kā bijis cerēts. Tāpēc, lai pastāvētu, nesabruktu un piepildītu savas atnākšanas cerības, viņam jāatrod spēks tikai vienīgi sevī pašā. Lai pasmeltos no spēka avota, beidzot ieraudzītu sevi, iemācītos sarunāties ar savu visdziļāko būtību, ir jāatrod un jāatver trešās durvis.”
Iemācās neuztraukties
Liānas dzīvē bijušas dažādas satraucošas situācijas, bet viņa iemācījusi sevi visu uztvert mierīgi. Par to ķirurģe pateicīga novadniekam profesoram Ēvaldam Ezerietim.
“Tagad zinu, ka kritiskās situācijās vienmēr jāapstājas un jānomierinās. Nav nozīmes stāvēt trolejbusa pieturā un nervozēt, ka tas kavējas. No tā trolejbuss ātrāk neatbrauks. Septiņus gadus Stradiņos esmu nostrādājusi par ķirurģi – onkoloģi un daudz ko pieredzējusi. Lai dakteri man piedod, bet es nevarētu strādāt par terapeiti, jo tur ir darīšana tikai ar zālēm. Uzskatu, ka cilvēks nevar dzert reizē sešas, septiņas, astoņas tabletes. Būtībā jau divas zāles organismā var veidot sazina ko. Dažkārt pie manis atnāk pacienti, kas jau ir iztaisīti par zombijiem – rītā, pusdienā un vakarā septiņas tabletes. Man ķirurģija patīk tāpēc, ka es katru dienu pārliecinos, cik daudz vēl nezinu, cik viss ir sarežģīti.”
Liāna stāsta, ka, strādājot medicīnā, izjutusi arī bioloģisko nesaderību ar pacientu, bet iemācījusies šīs pretējās enerģijas bruņas caursist, apzinoties, ka cilvēki nāk pēc palīdzības.
“Būtībā es ļoti daudz mazgājos, lai atbrīvotos no iekšēja smaguma sajūtas, jo uzskatu, ka ūdens skalo ne tika ķermeni, bet arī enerģētisko lauku, kas katram apkārt. Par to esmu pat kašķējusies ar dziedniekiem, ne tāpēc, ka viņus neatzītu, bet uzskatu, ka viņu varā ir iespējams uztaustīt to slimību, kas cilvēkam ir apkārt, viņu spēkos ir ārstēt šo apkārtni. Man nepatīk, ka dziednieki iejaucas tad, kad darbs jau ir medicīnai. Viņi mēdz sacīt, ka ir Dieva doti, bet sakiet, vai tad ārsti nav no Dieva doti, vai tad pasaulē tāpēc nav ķirurģijas un farmakoloģijas? Domāju, ka mēs esam pārāk maza tauta, lai Latvijā būtu simtiem dziednieku, jo tādas Dieva dāvanas nevar būt tik lēti izmētātas. Reiz vaicāju, pēc kādiem kritērijiem dziedniekus atestē. Izrādījās, ka tādu kritēriju vispār nav. Protams, ir cilvēki, kam piemīt šādas spējas, pat ārstiem. Ja cilvēks, iznākot no ārsta kabineta, nesaka, ka vismaz mazliet vieglāk palicis, tad nav vērts būt ārstam. Ir jāsaprot, ka daudzas slimības mēs izraisām paši.”
Ārste un rakstniece nenoliedz, ka arī hronisks laika trūkums ir vainojams pie saslimšanām, lai gan, ja cilvēkam visu neizdodas paspēt, tas nozīmē, ka viņš to nemaz nav gribējis.
