Kādā darbdienas pēcpusdienā, rakstot avīzei kārtējo rakstu, pa logu redzēju, kā garām mūsu redakcijai nogāja pusaudzis. Viņa vecums varētu būt ap gadiem 12 – smalkas miesas būves zēns un – ar kūpošu cigareti zobos. Tā viņš raitā solī arī aizgāja savu ceļu un neviens viņam netraucēja brīvi smēķēt publiskā vietā, bet manī šis pusaudzis atstāja pārdomas par to, ka viņš ir viens no tiem daudzajiem jauniešiem, kuri savā tik neilgajā mūžā jau zina, kā tas ir – būt smēķētājam.
Nākamās pārdomas par šo tēmu manī raisījās pēc kampaņas „HELP: par dzīvi bez tabakas” apmeklēšanas Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Mani uzrunātie pusaudži un jaunieši neslēpa, ka starp klasesbiedriem smēķē vismaz puse skolēnu… Jautājot, kādēļ viņi smēķē, bija atbilde – starpbrīžos ir garlaicīgi… Pēc tam pie sevis domāju: bet ko es pirms padsmit gadiem skolā darīju starpbrīžos, kad mācījos 8.klasē? Mums bija savas meiteņu sarunas, pārspriestie sapņi un vēlmes skolas gaiteņos, ārā uz soliņa, bet ne jau pie kūpošas cigaretes aiz kāda attālāka skolas stūra, lai tikai kāds nepamana…
Uzskatu, ka par smēķēšanas popularitāti starp skolēniem sabiedrība uztraucas maz. Tiesa, katrs cilvēks pats ir tiesīgs izlemt, ko un kā darīt, tomēr – par pusaudzi ir atbildīgi vecāki. Vai tiešām jums nav žēl sava bērna, ko paši esat radījuši un laiduši pasaulē? Bet valstiskā līmenī obligāti vajadzētu desmit reiz paaugstināt cigarešu cenu un izskaust, ka arī mazgadīgie tās brīvi var iegādāties. Lai smēķē tie, kas to var finansiāli atļauties, jo nav normāla situācija, ka jaunietim pietiek ar vecāku pusdienām piešķirto naudu, lai nopirktu cigaretes.
