Ko darīt pensionētām skolotājām, kuru aktīvās darba gaitas jau beigušās?
Ko darīt pensionētām skolotājām, kuru aktīvās darba gaitas jau beigušās? Vairākām Apes iedzīvotājām, kuras apvienojušās klubiņā “Labās domas”, uz šo jautājumu atbilde nebūtu ilgi jāmeklē – jau 15 gadus viņas palaikam rīko kopīgas tikšanās, lai dalītos savās zināšanās un rastu iedvesmu jaunām idejām.
Viss sācies 1992.gada rudenī. Bijis septembris. Skolotāji atzīmējuši jaunā mācību gada sākšanos, kad dažas skolotājas – tās, kurām sava cienījamā vecuma dēļ nācies doties pelnītā atpūtā, – žēlojušās, ka tagad ikdiena kļūšot garlaicīgāka, jo nebūs vairs ko darīt. “Atnācu mājās un sāku domāt, ko varētu darīt lietas labā. Es iedomājos, ka mēs varētu sākt veidot dažādus rokdarbus – vakaros sanākt kopā un darboties. Ērika mums ir pensionēta darbmācības skolotāja. Pārējām arī rokdarbi nav sveši un patīk. Tā nu es ierunājos par savu ideju un uzaicināju vienā svētdienā pie sevis. Viņas bija ar mieru, un tā tas viss arī sākās,” atceras Ausma Palkavniece, klubiņa “Labās domas” idejas autore.
No rokdarbiem līdz kulinārijai
Sākumā viņas bijušas četras – Ausma Palkavniece, Rasma Harju, Ērika Ērmane un Mārīte Resnā. Katru svētdienu viņas sanākušas kopā, lai veidotu dažādus rokdarbus. “Katra darīja to, kas patika vislabāk, – viena adīja cimdus, cita – zeķes, cepuri vai jaku. Tā mēs to dienu aizpildījām un vakarā pašas ar sevi bijām ļoti apmierinātas,” saka Ausma. Katru reizi kopā sanākšana notikusi kādas citas tikšanās reižu dalībnieces mājās.
Laika gaitā pie rokdarbiem vien viņas nav apstājušās un bijušās skolotājas ķērušās pie kulinārijas. “Nu, cik daudz var strādāt? Gribējās arī kaut ko citu – cepumiņus uzkost un tēju padzert. Tā nu katra sāka gudrot, ko varētu izdomāt un labāk pagatavot. Pamazām līdzās rokdarbiem mēs cita citu cienājām ar dažādiem našķiem, dzerot tēju vai kafiju,” stāsta Ausma, piebilstot, ka, tiekoties katru svētdienu, aizritējuši pieci gadi.
Šajā laika posmā izveidots ne mazums rokdarbu, pirmajām klubiņa dalībniecēm atradušās domubiedres, taču pamazām tikšanās sākušas kļūt pārāk vienveidīgas un “Labo domu” pārstāves sākušas apsvērt iespējamās pārmaiņas klubiņa darbībā. “Pārtraukumu taisīt mēs negribējām, tāpēc nolēmām sanākt kopā arī turpmāk, bet darot to svētku dienās un jubilejās,” saka Ausma.
Katra tikšanās kā pārsteigums
Abas klubiņa dalībnieces atzīst, ka katra tikšanās reize ir kā pārsteigums – ko nu katra būs izdomājusi un sagatavojusi. Pēdējo reizi viņas satikušās Ērikas vārdadienā. “Tajā dienā uzsniga pirmais sniegs, un visa tikšanās bija saistīta ar sniegu. Vēl joprojām sajūsminos, kā tos pantiņus varēja sasaistīt ar manu vārdadienu un sniegu – to atcerēšos vēl ilgi,” saka Ērika. Līdztekus jubilejām un svētkiem tiekot apmeklēti dažādi sabiedriskie pasākumi, kā arī rīkoti tematiskie vakari.
Viena no spilgtākajām šāda veida tikšanās reizēm bijis retrovakars. Katrai klubiņa dalībniecei bijis uzdevums atrast mājās savus jaunības dienu tērpus, kurus prezentēt kopējā tikšanās reizē. Ērika stāsta arī par grāmatu vakariem, kuru laikā kāda dalībniece stāsta par pašas izlasīto, lai pēc tam raisītos savstarpējā domu apmaiņa. “Šīs sanākšanās reizes mūs visas ļoti bagātina. Katrai ir savs zināšanu pūrs, savs skatījums uz notikumiem, kas tikšanās reizē ļauj citai no citas gūt kaut ko jaunu,” atzīst Ausma.
Pie labajām domām nonāk pēc 15 gadiem
Ausma atklāj, ka klubiņš savu nosaukumu ieguvis pavisam nesen. Atzīmējot savā lokā pensionēto skolotāju kopā sanākšanas 15 gadu jubileju, viņas sākušas domāt – kas tad īsti viņas ir, nonākot pie klubiņa nosaukuma “Labās domas”.
“Par klubiņa nosaukumu spriedām gari un plaši,” ierunājas pastāvīgā klubiņa dalībniece Ērika Ērmane. “Vienai patika viens, citai – otrs nosaukums, līdz beigās palikām pie nosaukuma “Labās domas”,” viņa saka. Ausma uzskata, ka šis nosaukums vispilnīgāk raksturo pašu klubiņa ideju. “Galvenais iemesls tikšanās reizēm ir labās domas. Tas, ka mums ir jāmēģina pret dzīvi attiekties pozitīvi. Arī pašām pret sevi, jo mums gadu ir gana daudz un, ja mēs neko labu nedomāsim, dzīve liksies ļoti pelēka un skumja,” viņa saka.
To, ka savstarpējās tikšanās reizes patiešām ienesušas viņu dzīvē daudz prieka un gaišuma, var saprast ne tikai pēc viņu stāstījām atmiņām, bet arī tā, ka palaikam abas uzsver – šie 15 gadi pagājuši nemanot.
Vēlas kļūt aktīvākas
Ērika atzīst, ka klubiņš “Labās domas” varētu kļūt par paraugu citiem vecāka gadagājuma cilvēkiem. “Mēs vienmēr turamies kopā,” palaikam atkārto Ausma. Vai tās būtu jubilejas, svētki vai vienkārša tikšanās – aktualitāšu, ko pārrunāt, un zināšanu, ar kurām dalīties, viņām netrūkst, tādējādi bagātinot cita citas ikdienu. Pēdējā laikā domas sliecoties uz aktīvāku pasākumu ieviešanu.
“Tagad mēs runājām, ka vairs īpaši nesēdēsim uz vietas, bet vairāk iesim pie dabas. Mums taču šeit ir daudz skaistu vietu, kuras apmeklēt, tāpēc mēģināsim tās visas pamazām apstaigāt,” saka Ērika. Arī Ausma piebilst, ka šādas aktivitātes būtu ļoti lietderīgas. “Pavisam nedaudz. Tikai tik, cik kājas atļauj,” viņa saka.
Nekur tālu jau arī neesot jāiet vai jābrauc. Tagad Apē daudz kas esot mainījies – tā kļuvusi skaistāka un sakoptāka, tāpēc apstaigāt visas vecās vietas būtu pat vēlams.
Un, kas zina – varbūt tieši šo pastaigu laikā klubiņa “Labās domas” dalībniecēm radīsies jaunas idejas un vēl labākas domas, ar kurām piepildīt un bagātināt savas vecumdienas, lai, kā saka Ausma, būtu stimuls darboties tālāk.
