Ne vienmēr ir jāsit, lai nodarītu sāpes. Reizēm vārdi var ievainot
sāpīgāk, nekā to spētu pliķis. Ir cilvēki, kuri ar smaidu sejā
„sit”, labi apzinoties – sāpēs. Varbūt tā viņi kompensē savu
neapmierinātību vai neveiksmi.
Nesen skatījos…
Nesen skatījos filmu „Troja” par senās grieķu pilsētas
iekarošanu. Varonis un dievu mīlulis Ahilejs ir neuzveicams cīņās,
jo ir neievainojams. Viņam ir tikai viena vājā vieta – papēdis. Un
tieši tur ar savu bultu trāpa skaistais, bet fiziski vājais Pariss.
Tā notiek arī tad, kad raidām vai esam mērķis vārdu bultām. Turklāt
parasti uzķeramies uz it kā nevainīgi teikto, zemtekstā sajūtot
bultas asumu, un reaģējam ar pretuzbrukumu vai arī cenšamies
aizstāvēties. Tā gribot negribot iedegas cīņas liesmas vārdu kaujā,
kas ir bezjēdzīga. Nav iespējams ne iestāstīt, ne atspēkot to, ko
kāds nevēlas dzirdēt un pieņemt.
Ja neiekarstu strīdā un ar vēsu
prātu apsvērtu, ka varbūt vārdu kauja tiek sākta ar nolūku
sadusmot, tad viss varētu būt citādi. Psihologi atzīst, ka ir
cilvēki – vampīri, kuri ar savu rīcību apzināti vai neapzināti
izraisa dusmas, lai uzņemtu to radīto enerģiju. Esam taču
redzējuši, cik apmierināts ir skolēns, kuram izdevies nokaitināt
skolotāju, vai arī jaunietis, kurš, autobusa sēdeklī izgāzies,
nedod sēdvietu sirmgalvei. Ir tikai viena iespēja izvairīties no
šāda mērķtiecīga „sitiena” – to ignorēt vai „pagriezt otru ausi”.
Diemžēl ir grūti pieņemt mācību – ja tev sit pa vienu ausi, tad
pagriez otru. Taču ir vērts mēģināt, lai pārliecinātos –
nesitīs.
