Esmu nodzīvojis ilgus gadus, puika būdams, pārcietis arī pēdējo karu un tikai kara filmās esmu redzējis cilvēku glābšanu ar zupas vārīšanu. Jā, 64 gadi pēc kara, bez dabas stihijām, 18 gadi ar kapitālismu un “beidzot” esam nonākuši, ka…
Man, muļķim, rodas jautājums, vai Latvija 1991.gadā pēc neatkarības iegūšanas aizgāja pa pareizo ceļu? Visi, arī es, zinājām, ka kapitālismā ekonomika ir neplānveidīga un katrs ražo to, kas prātā, lai tikai nopelnītu. Ārvalstis vienmēr ir bijušas slavenas ar bezdarbu, kas rodas, dzenoties tikai pēc peļņas, neskatoties ne uz ko.
Latvijā šis bezdarbs rodas tāpēc, ka mūsu vadošie vīri visas rūpnīcas pārdeva vai atdeva ārzemniekiem, pretī saņemot atlaistos cilvēkus un Eiropas Savienības naudu bezdarbniekiem – tikai ne visam mūžam.
Protams, galvenie noteicēji no Eiropas Savienības saņēma daudz vairāk, tāpēc tāds bizness bija izdevīgs. Tagad šiem bezdarbniekiem, kas toreiz tika atlaisti, vajadzīga kaut kāda palīdzība, bet no valsts vairs nav ko gaidīt, jādzīvo no vienkāršo cilvēku ziedojumiem. Cik ilgi tā var vārīt? Ne jau visu mūžu! Drīz nāks klāt šo pēdējo “reformu” upuri.
Ietaupīt var tikai tad, ja pēc gada, kad beidzas ES pabalsts, “atbrīvojas” no viņiem. Jūtu, ka Latvijā (pēc TV ziņām) vairāk uztraucas par suņu, kaķu u.c. dzīvnieku dzīvi, ne par cilvēkiem.
Deviņdesmitajos gados Latvija nedrīkstēja visu likvidēt, nedomājot par strādniekiem Rīgas rūpnīcās.
Jā, tā bija vieglāk, jo nebija jādomā par rūpnīcu modernizēšanu utt. Bet jāsaprot, ja valstij nekas nepieder, tad nauda “jāzog” no tiem, kas vēl strādā un ražo. Tā strādnieks nesaņem to, ko ir pelnījis, un tāpēc uzņēmēji krāpjas, lai paliktu vairāk darba darītājiem.
Lielajiem uzņēmumiem jāpieder valstij, tad arī būs nauda. Mūsu ekonomikas ministrs prāto vai nebūtu jāpārdod arī Latvijas pasts, jo nekādi nevar normāli strādāt, kaut gan pastā galvenais priekšnieks saņem vairāk nekā Valsts prezidents.
Mēs varam priecāties, ka Latvijā dzimst maz bērnu, jo jau esošajiem jābrauc uz ārzemēm, kur vēl ņem pretī.
Saprotu arī, ka izveidotie novadi bija vajadzīgi tikai tāpēc, lai katrs pagasts saņemtu 200 000 latu. Domāju, ka pārējais ir tikai sliktāk, bet tas ir cits stāsts. Galvenā nelaime ir tā, ka Latvijā nav neviena īsta saimnieka ar zināšanām. Visu pārņemam no citām kapitālisma zemēm, un līdz ar to arī bezdarbu. Brīnos, kā augstskolas drīkst strādāt bez plāna, nezinot, kādi speciālisti jāgatavo.
Mūsu RPIVA vadība priecājas, ka 10 gados daudzi ir ieguvuši augstāko izglītību, bet nerunā, cik daudz šīs skolas beidzēju par izglītošanos ir veltīgi maksājuši vairākus tūkstošus un tagad par to nav nopelnījuši pat strādāt ar slotu. Vai tiešām neviens nevar aprēķināt, cik katrai augstskolai jāuzņem studentu, lai šī augstākā izglītība nebūtu bezjēdzīga, pie tam dārga. Jā, kapitālisms mums neder, un es nedomāju, ka var būt tikai kapitālisms un sociālisms, jābūt tādai iekārtai, kur katram pilsonim savā valstī ir noteikta vieta – darbs pēc spējām un izglītības. Ja valsts to nevar nodrošināt un cilvēkiem jādzīvo uz labdarības rēķina, tad jādomā, kā nepilnos 20 gados mums izdevās no 0 % bezdarba nodzīvoties līdz apmēram 15 %, – apmēram 1/6 aktīvā darba spēka. Man būtu kauns sēdēt Saeimas namā.
Mūsu valsts vairāk rūpējas par cietumniekiem, jo tiem vismaz ir jumts virs galvas un zupas virtuve katru dienu, bet “bomžiem tāds luksuss” nespīd. Alūksnē jau gan viņiem tomēr ir vieta, kur pārgulēt, mūsu pilsētā par nelaimīgajiem domā.
Nezinu, kāpēc slepkavu dzīvības ir svarīgākas par noslepkavoto. Atkal ārzemju triki. Huseinu varēja pakārt, bet mēs mazu bērnu slepkavas turam pie dzīvības un dodam cerības izdzīvot un kādreiz tikt brīvībā. Šīs cerības liek slepkavot, tāpēc nekavējoši jāatjauno nāvessods. Var jau rīkot arī referendumu šinī jautājumā, bet es vēl neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš uzskata, ka tīša slepkavība nav jāsoda ar nāvi. Tā kā referenduma rezultāti jau tagad ir zināmi. Kāpēc rakstu? Tāpēc, lai izsacītu savu sāpi par likteni latviešiem spēka gados. Es esmu pensionārs un par savu dzīvi nevaru sūdzēties. Manā mūžā par darbu nevajadzēja uztraukties, tikai godīgi bija jāstrādā.
Jā, bomzim cits nekas neatliek, kā iet zagt, lai tiktu cietumā, jo tur vismaz esi paēdis. Tik tālu nu nonākuši bāleliņi, kuri ir bez darba, bet pārāk jauni un pensija nepienākas. Saprotu, ka par to, ko rakstu, vajadzēja domāt 20 gadus agrāk.
Barikāžu laiks: brīvību vai nāvi! Kaut pastalās, bet brīvi! Šis optimisms ir pārgājis, jo daļa latviešu nepiekrīt staigāt pastalās, vajag luksusmašīnas, kuru cena ir 50 un vairāk tūkstoši. Ceru, ka cilvēkiem atmodīsies sirdsapziņa un Latvijā atdzims tās pašas idejas, kas pirms 19 gadiem. Dzīvosim ar cerību!
