Alūksnes un Apes novados nav daudz gadījumu par bērnu emocionālo, fizisko vai seksuālo vardarbību, tomēr katrs no tiem liek būt uzmanīgiem. Visbiežāk vērojama emocionālā vardarbība – aizskaršana ar vārdiem, kas rada mazvērtības kompleksus un atstāj paliekošāku iespaidu nekā fiziskā vardarbība.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības galvenā inspektore kādreizējo Alūksnes, Gulbenes un Madonas rajonu teritorijā Līga Bērziņa uzsver – pērn šajās teritorijās kopā veiktas 24 pārbaudes par bērnu tiesību ievērošanu, no kurām 17 – Alūksnes un Apes novados. Lielais īpatsvars skaidrojams ar SKII “Strautiņi” un divu internātskolu atrašanos Alūksnes pusē, tomēr 9 sūdzības bijušas par citiem notikumiem.
Bērni baidās“Vairāk ir bijis sūdzību par vardarbību no darbinieku puses pret bērniem, nevis starp vienaudžiem. Bija viens gadījums par vardarbību, tostarp seksuālo, starp vienaudžiem internātskolā, kas ildzis jau gadiem. Izvērtējot situācijas, ne vienmēr sūdzība apstiprinās – parasti vien daļēji. Ir bijuši gadījumi, kad nesaskaņas ir starp ģimenēm, bet to risināšanā iesaista bērnus, starp kuriem arī ir neiecietība vienam pret otru skolā,” stāsta L.Bērziņa.Bērni bieži nerunā par savām problēmām, jo baidās, ka uzzinās otra iesaistītā puse un pēc tam būs vēl sliktāk. “Bērni vispār baidās, ka kāds pieaugušais iejaucas. To veicina slikta pieredze vai arī pieaugušie nav spējuši viņiem profesionāli palīdzēt. Ir bērni, kas visu stāsta vecākiem, tikai jautājums – kā reaģē vecāki? Nav pieļaujams, ka vecāki pēc tam iebrāžas klasē un visu priekšā sāk “audzināt” svešu bērnu tādēļ, ka akli aizstāv savējo. Lietas ir jārisina vienādā līmenī – vecākam ar vecāku vai skolotāju,” norāda L.Bērziņa.
Slikta uzvedība kā aizsardzība Reizēm bērns pats izprovocē konfliktsituāciju, kur beigās pats kļūst par cietēju. “Ir bērni, kuriem ir upura domāšana un kuri “pievelk” visas nelaimes. Parasti aiz tā slēpjas nopietnas problēmas un šāda bērna rīcība ir kliedziens pēc palīdzības. Uzskatu – neviens bērns neuzvedas slikti, ja viņam nav problēmu: ģimenē, skolā, starp vienaudžiem. Cik mēs to saskatām un protam noreaģēt – tas ir cits jautājums. Vieglāk ir bērnu norāt un “nolikt pie vietas”, nevis izvērtēt, kāpēc tā ir. Par sliktu uzvedību uzskatāma mācību stundu traucēšana, klasesbiedru aizskaršana, pretī runāšana, ignorēšana, izaicinoša izturēšanās – tie visi ir bērnu saucieni pēc palīdzības. Ja ir profesionāls un iejūtīgs skolotājs, tad bērns saņem palīdzību. Diemžēl biežāk viss beidzas ar bērna norāšanu, vecāku izsaukšanu uz skolu, nevis situācijas cēloņu izzināšanu,” secina L.Bērziņa.
Noknābj “baltos zvirbuļus”Vienaudžu konfliktiem biežākais iemesls ir – kāds ir citādāks nekā pārējie jeb “baltais zvirbulis”, ko vajag noknābāt. Par to, ka ģērbjas sliktāk, ka ir materiāli mazāk nodrošināts, ka labāk vai sliktāk mācās. “Bērniem ir ļoti grūti saprast, ka nekad nebūs tā: tu visiem patiksi un tev visi patiks, un tas tev nedod tiesības kādu apvainot, fiziski aizskart. Dažkārt bērni konflikta izraisīšanos pamato: “Bet viņš pats uzprasījās!” Gudrākais ignorētu šādu uzprasīšanos, bet bērns tai pakļaujas un dod pretī. Vardarbību starp vienaudžiem veicina arī modernās tehnoloģijas – tiek veikti videoieraksti mobilajos tālruņos, kas ceļo pie visiem klasesbiedriem un draugiem, internetā. Daudz vardarbības ir internetā, piemēram, portālā “draugiem.lv” ir iznīcinoši komentāri zem fotogrāfijām, tiek pārsūtītas vardarbīgas vēstules,” atgādina L.Bērziņa.Daudz konfliktu starpbrīžosAlūksnes policijas iecirkņa Kārtības policijas biroja vecākā inspektore Inese Paringa secina – pērn reģistrēti 12 materiāli par miesas bojājumu nodarīšanu, regulāru aizskaršanu ar vārdiem vai fizisku aizskaršanu skolās, bet reāli šādu gadījumu ir daudz vairāk. “Raksturīgākie gadījumi ir pagrūšana, kaušanās, iemešana ar piku, kas vairāk notiek pilsētas skolās,” stāsta I.Paringa.Reizēm gadījumi, kas sākas kā joks, beidzas ar naidu vai fizisku iespaidošanu. “Vai vēršas pēc palīdzības pie skolotāja? Vairumā gadījumu bērni atbild: “Priekš kam, ja pedagogs atsaka, ka esam lieli un pašiem jātiek galā…” Rosinām nākt uz policiju un tad kā amatpersonas dodamies uz skolu, jo skolotājiem ir jāatver acis. Pārsvarā vardarbības gadījumi notiek starpbrīžos. Ir skolu kolektīvi, kas šāda veida problēmas atrisina iekšēji, bet kopumā, manuprāt, skolas darbinieki nevelta pietiekami daudz uzmanības tam, kā bērni jūtas skolā,” uzsver I.Paringa.
Pazemo skolotājusJa pusaudži savas iekšējās dusmas nevar izpaust pret vecākiem, vienaudžiem, tad dara to pret skolotājiem. “Ir ļoti daudz gadījumu par mācību stundu traucēšanu, skolas mantas bojāšanu, palielinās alkoholisko dzērienu lietošanas gadījumu skaits – manuprāt, tas viss ir savstarpēji saistīts. Tādēļ skolās vajadzētu vairāk domāt par to, kā paiet starpbrīži, kā ārpusstundu pasākumos ieinteresēt iesaistīties arī pusaudžus, kam bijuši administratīvie pārkāpumi. Tad viņi savu enerģiju, izdomu, spēku varētu likt lietā lietderīgās nodarbēs,” uzskata I.Paringa.L.Bērziņa secina – līdz ar atsevišķu skolu likvidēšanu un skolēnu pārvadāšanu uz blakus pagastus skolām, skolēniem rodas “tukšais posms” starp stundu beigšanos un autobusa gaidīšanu. “Valsts finansējumu interešu izglītībai ir samazinājusi, līdz ar to pulciņu ir maz, pedagogi aiziet mājās, atstājot vienu dežurēt, un aiz bezdarbības pusaudži dara viens otram pāri,” uzsver L.Bērziņa.
Tiesības jauc ar neaudzināšanuVisvairāk savstarpējo konfliktu ir pusaudža vecumā, tomēr – vērojama tendence šādiem konfliktiem arvien biežāk parādīties jau 4. un 5.klasēs starp 10 un 11 gadus veciem bērniem. Turklāt konfliktu izraisītāji nāk arī no labām un situētām ģimenēm. “Vecākiem būtu vairāk jāieklausās savos bērnos, jāpalīdz. Šādos gadījumos ne vecākiem, ne pedagogiem nevajag kautrēties meklēt palīdzību pie speciālistiem. Gribētos, lai arī pārējā sabiedrība pret vardarbības gadījumiem nebūtu vienaldzīga, jo tas ierobežos jauniešu visatļautību,” domā I.Paringa.Pie administratīvās atbildības bērnu var saukt no 14 gadu vecuma. Parasti fizisku vardarbību pret vienaudžiem izvērš bērni, kas jau ir policijas redzeslokā. Diemžēl uzliktais naudas sods vecākiem situāciju neatrisina, tādēļ ir jāliek bērnam saprast pašam, ka tā rīkoties nedrīkst. Jaunieši zina gan savus pienākumus, gan savas tiesības, tikai ne vienmēr ievēro. “Dažkārt sabiedrībā jauc bērnu tiesības ar visatļautību. Nekur nav minēts, ka bērns drīkst neklausīt, runāt pretī, izaicinoši izturēties, necienīt citus – tās nav bērnu tiesības, bet gan neaudzināšana. Bērnam ir tiesības uz veselības aprūpi, sociālās tiesības, tiesības dzīvot sakārtotā vidē, uz savu gultasvietu, jaunu apģērbu, vārdu un pilsonību,” uzsver L.Bērziņa. Lai vecākiem un bērniem vairāk skaidrotu, kā rīkoties konkrētās situācijās, stāstītu par pienākumiem un tiesībām, L.Bērziņa un I.Paringa labprāt atsauksies aicinājumiem piedalīties vecāku sapulcēs un dažādos pasākumos. “Lai vecāki vairāk runā ar saviem bērniem, tad retāk vajadzēs mūsu inspekcijas vai policijas palīdzību,” saka L.Bērziņa.
