Kaut gan pagaidām ielas un laukus vēl klāj sniegs, straujiem soļiem tuvojas pavasaris. Līdz ar tā iestāšanos starts tiks dots aktīvajai tūrisma sezonai, ko Alūksnes novada pašvaldības Tūrisma informācijas centrs šogad sagaidīs jaunā statusā, kļūstot par patstāvīgu pašvaldības iestādi. Lai gan jaunais statuss līdzi sev nesis papildu pienākumus administratīvajā lauciņā, atņemot pagaidām laiku tiešajam darbam ar tūristiem, centra vadītāja Kristīne Vimba norāda, ka tas paver arī jaunas iespējas. Viena no tādām ir iespēja tirgot uz vietas dažādus suvenīrus un prezentācijas priekšmetus, pēc kuriem iepriekšējos gados bijis liels pieprasījums.
– Tas noteikti ir viens no mūsu lielākajiem ieguvumiem. Visos Latvijas Tūrisma informācijas centros šādu iespēju nepiedāvā, taču lielā daļa no tiem tas viss ir. Arī pie mums atnākušie tūristi ir interesējušies, vai nevarētu kaut ko uzreiz iegādāties, taču līdz šim mēs to nedrīkstējām darīt. Protams, to, cik šāda iespēja bijusi nepieciešama un kāds ir pieprasījums pēc tās, mēs varēsim pateikt tikai rudenī, kad beigsies aktīvā tūrisma sezona.- Cik gatavi esat tūristu uzņemšanai un ar ko šīgada piedāvājums atšķirsies no iepriekšējām sezonām?- Neteikšu, ka šīs sezonas piedāvājumā būs vērojamas būtiskas atšķirības, jo tūrisma objekti principā saglabājušies tie paši. Izmaiņas drīzāk izpaudīsies katras atsevišķas iestādes piedāvājumā. Piemēram, Alūksnes muzejs atkal būs parūpējies par jaunām ekspozīcijām. Vienā no tām, iespējams, tiks piedāvāta aktīva līdzdarbošanās, taču, kādas tās būs, pagaidām precīzi nevar pateikt. Tāpat dabas muzejā “Vides labirints” skatāma jauna izstāde. Arī Ernsta Glika Bībeles muzejā top jauna ekspozīcja, kas būs veltīta muzeja divdesmitgadei. Domāju, ka katra iestāde rūpējas par sava piedāvājuma atsvaidzināšanu, lai spētu piesaistīt tūristus ar kaut ko jaunu. Plānots, ka šovasar punkts tiks pielikts projektam “Ar velo pa Vidzemi un Dienvidigauniju”, taču praktiski tas kļūs pieejams tikai tūrisma sezonas otrajā pusē.- Kas ir tas, kas tūristus interesē, un cik daudz lielā mērā viņu prasības var apmierināt Alūksnes novada piedāvājums?- Tūristi, kas pie mums atbrauc, parasti prasa, ko te vispār var apskatīt, jo, ja reiz viņi ir atbraukuši, tad grib redzēt visu, ko vien mēs varam piedāvāt. Tādas vispārīgas iezīmes ir vēlme pēc aktīvas līdzdarbošanās. Viņiem vairs negribas tikai skatīties, bet arī pašiem kaut ko darīt. Šādu iespēju pagaidām varam piedāvāt tikai caur mūsu amatniekiem. Šonedēļ ar viņiem tikāmies, lai noskaidrotu, cik gatavi viņi ir tūristus uzņemt un vai vispār to vēlas. Drīzumā parādīsies arī velomaršruts, kas ļaus apskatīt daļu novada, braucot ar velosipēdu. Pagaidām tie ir tādi būtiskākie piedāvājumi aktīvajā tūrismā. Iespējams, ar laiku tiem sekos arī citi, tā ka cenšamies sekot līdzi izmaiņām tūristu vēlmēs un domājam, kā tās apmierināt.- Tūrisms nav primārā nepieciešamības prece. Kā ekonomiskā situācija atsaukusies uz tūristu plūsmu un paradumiem?- Man ļoti patika, kā tūrisma konferencē viens no runātājiem teica, ka tūrisms ir kā slimība – ja reiz esi sācis, tad meklēsi iespējas un veidus, kā to turpināt. Tam var tikai piekrist.
”Šādi cilvēki uz vietas ir vajadzīgi, jo neviens labāk par pašu cilvēkiem nezinās, kas ir tās lietas, ko būtu vērts parādīt citiem.” Kristīne Vimba
Daži, kas iepriekš atļāvušies doties ceļojumos uz ārzemēm, tagad pievēršas tūrismam pašu zemē. Ir tādi, kas tagad vairāk ceļo ar privātajiem transporta līdzekļiem vai velosipēdiem. Varbūt ir parādījušās vēl kādas nianses, kas izteiktākas kļūs vēlākā laika posmā, taču domāju, ka tie, kam ceļošana kļuvusi par sirdslietu, no tās neatteiksies arī turpmāk.- Kā vērtē novada tūrisma attīstību un kādu to saskati tālākajā nākotnē?- Šobrīd top novada attīstības programma, kurā būs arī sadaļa par tūrismu. Pēc tam par šo jautājumu domāts spriest plašākā lokā, iesaistot sabiedrību un uzklausot viņu viedokli. Šobrīd var runāt tikai par to, kas jau paveikts. Sadarbībā ar Vidzemes attīstības aģentūru tapuši vairāki projekti. Tie ļāvuši izdarītas daudzas lietas. Piemēram, izveidoti mazie tūrisma informācijas punkti, uzstādītas norādes, izgatavoti informatīvie materiāli. Pozitīvi vērtējama arī tūrisma speciālistu parādīšanās pagastos. Viens no labākajiem piemēriem ir Alsviķu pagasts. It kā pagasts ir liels un tajā vienmēr bijis ko redzēt, taču tikmēr, kamēr reāli uz vietas nesāka strādāt speciālists, īpašā tūrisma piedāvājuma tur nebija. Tagad Alsviķi kļuvuši par vienu no aktīvākajiem pagastiem šajā jomā. Tas nozīmē, ka šādi cilvēki uz vietas ir vajadzīgi, jo neviens labāk par pašu cilvēkiem nezinās, kas ir tās lietas, ko būtu vērts parādīt citiem.- Kas, tavuprāt, veicinājis vai kavējis tūrisma attīstību mūsu pusē?- Domāju, ka attīstību veicinājuši tieši šie tūrisma speciālisti, kas strādā pie savu teritoriju piedāvājuma. Runājot par šķēršļiem, gribētos lielāku sadarbību tieši starp tūrisma piedāvājuma veidotājiem. No vienas puses viņi ir konkurenti, taču no otras – kopīgi sadarbojoties, būtu iespējams paveikt daudz vairāk. Diemžēl joprojām izteikta ir domāšana katram par sevi: nav svarīgi, kā iet otram, bet galvenais, lai pašam būtu labi. Ņemot vērā Alūksnes mērogus, manuprāt, tas nav pareizi, jo lielāki ieguvēji mēs būtu tad, ja darbotos kopā, kompensējot viens otra trūkumus un apvienojot savus plusus.- Cik lielā mērā apgūtas tās iespējas, ko Alūksne piedāvā ar savu dabu un vēsturi?- Pamazām tas tiek darīts, taču parādās kāda cita problēma. Piemēram, pilsēta ir tik pārsātināta ar tūrisma objektiem, ka grūti noteikt, kas tad varētu kļūt par mūsu galveno firmas zīmi. Ezers, Gulbenes – Alūksnes mazbānītis, Ernsta Glika mantojums, pils muižas parks un citi – tās visas ir lietas, ko mēs pieminam, reklamējot Alūksni un tās piedāvājumu, tomēr domāju, ka tūristiem pilsētu būtu daudz vieglāk atpazīt, ja mums būtu viens noteikts objekts, uz ko koncentrēties.Protams, no vienas puses varam tikai priecāties, ka mums ir tik daudz ko rādīt, taču no otras – tas apgrūtina šī tēla veidošanu, piesaistot tūristus no citām pilsētām. Tradicionālā replika, ko dzirdam, stāstot par Alūksni, ir par to, cik viņa tālu no Rīgas atrodas. Tajā pašā laikā arī Liepāja attāluma ziņā ir tādā pašā situācijā, taču nezin kāpēc neviens par to nesūdzas. Tas liek aizdomāties, kāpēc vienā gadījumā tam nav nekādas nozīmes, bet otrā tas kļūst par šķērsli.- Ko pati uzskati par šīs puses lielāko vērtību tūrisma jomā?- Gribētos teikt, ka lielākā vērtība šeit ir cilvēki. Tam, kā tūrists tiek sagaidīts un uzņemts, ir ļoti liela nozīme, jo no tā atkarīgs, vai viņš gribēs šeit atgriezties un vai gribēs šo vietu ieteikt citiem. Tas vairākkārt apstiprinājies ikdienas situācijās. Ir vietas, kur varbūt nav tik daudz ko rādīt, bet cilvēkiem tāpat patīk uz turieni braukt, ja priekšā ir personība, kas aizrauj ar savu stāstījumu un attieksmi. Jo vairāk būs šādu cilvēku, jo labāk mums veiksies, ņemot vērā, ka parādīt mums ir ko. It sevišķi pašreizējā situācijā, kad jāmēģina iztikt ar to, kas ir, un iespēju robežās jācenšas to saglabāt. Kad būs labāki laiki, tad arī varēs domāt par attīstību, taču pagaidām vajadzību ir pārāk daudz, lai starp tām visām atrastu vietu arī tūrismam.
