Paldies par izrādīto pilsonisko attieksmi notiekošajos procesos mūsu visu mīļajā Pils sētā Alūksnē.
Paldies par izrādīto pilsonisko attieksmi notiekošajos procesos mūsu visu mīļajā Pils sētā Alūksnē.
Jā, nepārklausījies – Pils sētā, kurā dzīve rit kā šamaniski maģiskā aplī, kā senlatviešu Pils sētā, kurai apkārt apjozts ir noasinātu baļķu žogs, kuras vidū komturs ar savu karadraudzi (lasi vasaļiem) Pils sētas Pilis sargā no to augšāmcelšanās brīnuma un sabiedrības apdzīvotības, gatavi nonākt jebkurā konfliktā ar likumu, sabiedrību un Dievu, lai izpatiktu Pretiniekam, kas Pilis lenc ne vien šī atdzimšanas brīnuma pēc, sevis pēc vai kā cita pēc, par ko likums brēc pēc Temīdas nekļūdīgajās rokās esošo Taisnības svaru (lasi svārsta) verdikta, jo ne par velti acis tai ir aizdarītas tā iemesla dēļ, lai neietekmētos no nejauša skatiena, nepārprotama mājiena vai arī norādes no augstākās ložas Politiskā Amfiteātra arēnā vai Kartelī, par kura eksistences nepārprotamību mēs varam pārliecināties mūsu Pils sētā ik uz soļa. Šī iemesla dēļ Pils sētā tika veiksmīgi veikta operatīva operācija “Pitons”, kura rezultātus apkopojot tika ierosinātas vairākas Lietas. Lietas bija gan iesietu sējumu cienīgas, gan tikai kā operatīva reakcija uz likumpārkāpumu. Šis process nav galā, bet ir izskanējis arī augstākajos varas ešelonos, no kuru rīcībspējas, lojalitātes Latvijas valstij un pilsoniskās pašcieņas ir atkarīgs ierosināto Lietu turpmākais Liktenis. Esmu sadzirdējis apkārtnē valdošajā klusumā pa balstiņai:
Ojār, kāpēc tev to vajag? Jautāju, kas ar šo jautājumu tieši domāts, bet gaidītā atbilde izskan vien dzeņa stenogrammā, lapsas ēnas kustībā, garauša kājas dipoņā pret cietu pamatu. Jo pamats ir, tikai daudzi no mums neapzinās, ka tā ir Klints, uz kuras pietiktu vietas mums visiem.
Nobeigumā, neslēpjot vīra asaras, vēlos izteikt atzinību jaunatnei, kura sāk apgūt nevardarbīgas, ar likumu atļautas cīņas formas, lai tādējādi izteiktu savu viedokli, pārliecību vai cerību un atbalstīja Alūksnes mākslas skolas saliedētā kolektīva divus gadus garo Pils sētas aizsardzību un nepārprotamo aplenkumu pēdējo trīs mēnešu garumā. Vēlos šo vēstuli, Anita, pabeigt ar dažiem izteikumiem un citātiem: Mans Waterlo ir zaudēts, karš ir uzvarēts, toties tagad man ir Džozefīne un Ēdenes dārzs, kurai apkārt nav jāmeistaro sēta, jo Dievs mūs ar Ievu tur tāpat ieraudzīs. Bet lai mani oponenti necer, ka esmu padevies (nelasi lūzis) savas mazdūšības vai cita iemesla pēc, tāpēc vēlot Tev pašai un visiem mūsu ideju atbalstītājiem un dalībniekiem Cerību, Ticību un Mīlestību, es šo vēstuli pabeigšu ar kādu Oga Mandio citātu:
Es neatlaidīšos, līdz man izdosies.
Es neesmu nācis šai pasaulē sakauts,
Un neveiksme neplūst man dzīslās.
Es neesmu aita, kas gaida, lai gans dzen to uz priekšu.
Es esmu lauva un atsakos runāt,
staigāt, gulēt kopā ar aitām.
Neveiksmes lopkautuve nav mans liktenis.
Es neatlaidīšos, līdz man izdosies.
