Kad kāda lieta mums kļūst tik nozīmīga, ka bez tās vairs nevaram iztikt, tad runā par atkarību. Cilvēki mēdz būt atkarīgi no alkohola un nikotīna, narkotikām un spēļu automātiem, kafijas, šokolādes, televizora, datora…
Kad kāda lieta mums kļūst tik nozīmīga, ka bez tās vairs nevaram iztikt, tad runā par atkarību. Cilvēki mēdz būt atkarīgi no alkohola un nikotīna, narkotikām un spēļu automātiem, kafijas, šokolādes, televizora, datora… Varētu domāt, ka pasauli pārņēmis kāds īpašs atkarības vīruss, pret kuru pagaidām nav izdomāta vakcīna. Patiesībā atkarības pamatā ir cilvēka dabiskā nepieciešamība atpūsties no ikdienas stresa, justies atbrīvotam no rūpēm un atbildības.
Gribas justies droši kā mātes klēpī
Faktiski izjūtas, ko cenšamies sasniegt, lietojot apreibinošas vielas vai nododoties dažādām atkarības radošām nodarbēm, ir līdzīgas tām, ko izjūt zīdainis: māte rūpējas par viņa fizisko labsajūtu, mātes krūts sniedz apmierinājumu un baudu. Līdzīgi ir ar cilvēku, kurš nobaudījis, piemēram, alkoholu. Uz brīdi viņš it kā nodod sevi, savu gribu kāda cita varā, lai tādējādi atbrīvotos no biedējošās realitātes. Psihoanalīzē šo stāvokli mēdz apzīmēt kā regresu par labu “es”, ar to saprotot pagaidu īslaicīgu atspirdzinošu atpūtu no īstenības apstākļiem un prasībām. Regress ir pozitīvs, ja uzņemtā apreibinošo vielu deva ir tikai tik liela, ka apslāpē spriedzi, taču netraucē cilvēkam loģiski domāt un kontaktēt ar saviem iekšējiem resursiem. Diemžēl robeža ir trausla. Turklāt organisms pie apreibinošajām vielām ātri pierod un devu nākas palielināt, kas agrāk vai vēlāk noved pie negatīvā regresa – reibuma un atkarības. Principā cilvēks varētu regresēt par labu “es” arī bez mākslīgiem palīglīdzekļiem, tomēr visās kultūrās tiek izmantotas apreibinošas vielas, lai iezīmētu zemāko slieksni uz regresu. Tieši šobrīd vajadzība pēc aiziešanas no realitātes ir tik saasināta tāpēc, ka esam katastrofāli attālinājušies no dabas, kas palīdzēja relaksēties mūsu senčiem un senču senčiem. Turklāt jāņem vērā, ka īslaicīga atpūta no ikdienas ir nevis kaprīze, bet viena no cilvēka pamatvajadzībām. Ja kaut kādu iemeslu dēļ tā netiek apmierināta, organisms var reaģēt ar psihisku saslimšanu vai pārmērīgu nodošanos baudvielu lietošanai un citām atkarību izraisošām nodarbēm. Citiem vārdiem, reizēm mums ir nepieciešams justies absolūti brīviem, lai atjaunotu savus fiziskos spēkus un psihoemocionālo līdzsvaru.
Skolēnu vidū populārākie – nikotīns un alkohols
Pēc definīcijas apreibināšanās līdzekļi ir visi tie, kas, atkārtoti lietoti, izraisa psihisku atkarību – stipri izteiktu vajadzību vai tieksmi pēc apreibināšanās līdzekļa, lai panāktu apmierinājumu (baudu) vai izvairītos no nepatīkamām jūtām.
“Organisms pie apreibinošajām vielām ātri pierod.”
Pie šīs grupas pieder opijs un hašišs, alkohols, centrālās nervu sistēmas stimulatori, tabaka, tēja un kafija. Izplatītākais veids, kā no ikdienas spriedzes atbrīvojas skolēni, ir tabaka. Stundu starpbrīžos jaunieši veselām grupām dodas uz kādu pieaugušo acīm mazāk pamanāmu vietu, lai uzsmēķētu un dalītos iespaidos. Visbiežāk viņi neapzinās, kāpēc īsti smēķē. Tā vienkārši iegājies, tā pieņemts, tā rīkojas vecāki. Paši jaunieši atzīst, ka īpašu baudu no smēķēšanas negūst. Drīzāk tā viņiem nepieciešama, lai apliecinātu savu piederību grupai. Mazliet citādi ir ar alkoholu, kas starp skolēniem ir otrais izplatītākais apreibināšanās līdzeklis. To nobaudīt vairums uzdrošinās tikai tad, ja ir cerība, ka neuzzinās vecāki. Toties atsauksmes par reibumā gūtajām izjūtām nereti ir aizraujošas, piemēram, jaunietis atceras, ka ir kaut kur braucis, skrējis, plosījies, nejūtot nekādas bailes. Atslēgas vārds šajā gadījumā tātad ir “bailes”. Pusaudži un jaunieši vēlas apliecināt savu varēšanu, taču nereti viņus rīkoties aizkavē bailes no apkārtējo vērtējuma. Kad lietots alkohols, šīs bailes mazinās un cilvēks var izdarīt to, par ko normālā stāvoklī uzdrošinās vien sapņot. Arī sabiedrības attieksme pret alkohola lietošanu nav viennozīmīga. Mēs gan atzīstam, ka alkohols rada atkarību un tā lietošanai var būt ļoti nepatīkamas sekas, tomēr vienlaikus esam pārliecināti: uz mums tas neattiecas, jo – “dzert ir jāmāk” un “es savu mēru zinu”! Šī cenšanās attaisnot savu tieksmi pēc alkohola liecina, cik liela patiesībā ir mūsu nepieciešamība atbrīvoties no ikdienas spriedzes. Tas, kurš nav iemācījies rast ceļu uz pozitīvu regresu par labu “es” pozitīvā veidā, viegli izvēlas destruktīvo regresu, ko sniedz reibums.
Mācīsim bērnus domāt!
Lasot šo rakstu, varētu rasties jautājums: ko darīt? Ikviens no vecākiem taču vēlas, lai viņa bērns ir laimīgs, vesels, savus sapņus piepildīt spējīgs. Tomēr moralizēšana te neder. Nepietiek ar to, ka teorētiskā līmenī paskaidrojam: dzert un smēķēt ir slikti, jo tas bojā veselību! Lai pārliecinātu, ir vajadzīgs vecāku personīgais piemērs. Zviedru psihiatrs Juhans Kulbergs savā grāmatā “Dinamiskā psihiatrija” raksta: “Liekas, šodien sabiedrībā arvien sarūk telpa, ko paaudžu paaudzēs izveidoja pārbaudīti rituāli, radošs un rotaļīgs regress ar vai bez alkohola klātbūtnes. To pārņēmuši milzīgi komerciāli spēki, kas attīstījuši veselu izklaides industriju un tirdzniecību ar to, kas tikai šķietas progresīvs regress par labu “es”. Mums piedāvā regresu, kas neprasa personīgu piepūli un kam dziļākā nozīmē nav ne ideoloģiska, ne rituāla satura.” Ja gribam pasargāt savus bērnus no nonākšanas postošu atkarību varā, mums ir jāmāca viņi domāt. Mūsu senču senčiem saglabāt līdzsvaru dzīvē palīdzēja izpratne par absolūtajām vērtībām, kuru centrā ir Dievs. Ja gribam pozitīvi ietekmēt savus bērnus, arī mums ir jāsāk apzināties savas patiesās vērtības, sapņi, mērķi. Ja būsim apmierināti ar sevi, savu dzīvi, mēs piesaistīsim savu bērnu uzmanību un izpelnīsimies viņu uzticēšanos. Kopības izjūtu nostiprināt palīdzēs ģimenes pusdienas labvēlīgā gaisotnē, izbraukumi uz teātriem un koncertiem, ekskursijas un kafejnīcu apmeklējumi, vakari ar pasaku lasīšanu un aizraujošām sarunām, pastaigas tuvējā mežā. Iespēju patiesi daudz un tās sekmēs pašu galveno: bērnu pārliecību, ka mēs, vecāki, esam nozīmīgi un mūsu viedoklis – uzklausīšanas vērts. Ja izdosies to panākt, tad atkarības vairs nebūs mistisks bubulis, bet reāla problēma, ar ko iespējams cīnīties.
***
fakti
Atkarība ir nepārvarama tieksme pastāvīgi un atkārtoti lietot vielas, kas izraisa patīkamas, bet īslaicīgas sajūtas – eiforiju. Parasti nav iespējams atteikties no kaitīgo vielu turpmākas lietošanas, jo pārtraukšana rada grūti paciešamus fiziskus un psihiskus traucējumus, kas izzūd, ieņemot atkārtotu attiecīgās vielas devu.
Nikotīns rada tikpat spēcīgu atkarību kā heroīns, alkohols un marihuāna. Šobrīd pasaulē smēķē 1,1 miljards cilvēku, no tiem 200 miljoni ir sievietes. Tabakas lietošanas dēļ katru dienu mirst 10 000 cilvēku.
Alkoholismu Amerikas mediķu asociācija atzinusi par progresējošu slimību, kuru var apturēt, bet nevar izārstēt. Jo ilgāk alkoholiķis dzer, jo biežāk viņš vēlas iedzert. Ja slimība netiek apturēta, cilvēks var kļūt vājprātīgs vai nomirt.
