Līdztekus ikdienas problēmām un citām tēmām Latvijas sabiedrībā valsts politiķi uzsākuši diskusiju par jaunu administratīvi teritoriālo reformu. Šķiet, vēl tagad acu priekšā ir rajona padomju likvidēšana, novadu izveidošana un pagastu pārvalžu apvienošana, kā tas bija Alūksnes novadā. Pie administratīvās ēkas Alūksnē bija iedzīvotāju pikets pret to, ka katram pagastam nav sava vadītāja, ko vietējie politiķi neņēma vērā – uz vairākiem pagastiem iecēla vienu vadītāju, vairākus gadus iedzīvotāji pauda neapmierinātību, bet nu jau ir pieraduši, ka piemēram, Veclaicenē pašu pagasta pārvaldes vadītāju var satikt tikai reizi nedēļā uz dažām stundām… Visu pamazām centralizē, un nu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) uzsācis diskusiju par 49 novadu vai 29 sadarbības teritoriju ap reģionālās attīstības centriem, kāds ir arī Alūksnē, izveidi. Zināms, ka savus administratīvi teritoriālās reformas modeļus gatavo arī citas politiskās partijas, bet jau tagad paredzams, ka tas viss būs vēl lielāka centralizācija.
Cik gan ļoti bieži no valsts politiķu puses izskan skaists teikums, ka novados jānodrošina līdzsvarota attīstība, lai mazinātu cilvēku aizplūšanu no reģioniem. Bet dzīvē darbi neseko. Piemēram, oktobra sākumā, kad atklāja Alūksnes Uzņēmējdarbības atbalsta centru,
Latvijas Darba devēju konfederācijas tautsaimniecības attīstības eksperts Jānis Hermanis prezentēja pētījuma “Uzņēmējdarbība reģionos Latvijā” rezultātus. Tie kārtējo reizi apliecināja, ka 32,3 procenti Latvijas iedzīvotāju dzīvo Rīgā – nekur citur Eiropā tā nav! Mēs valstī maksājam, lai veiktu šādus muļķīgus pētījumus, kuru rezultāti tāpat jau visiem skaidri – tā vietā būtu tērējuši šo naudu reāliem darbiem, lai kādā no Latvijas novadiem radītu jaunas darba vietas, atbalstītu esošos uzņēmējus, kas dod cilvēkiem darbu, vai nelikvidētu kārtējo valsts iestādes filiāli.
2009.gadā ļāva apvienoties pēc brīvprātības principa – rezultātā tapa gan novadi veco rajona robežu teritorijā, gan apvienojās tikai daži pagasti. Tagad secina, ka mazie novadi nav dzīvotspējīgi – man gan gribētos teikt, ka valstī nav radīti priekšnosacījumi, lai tie būtu dzīvotspējīgi, jo nevienam negribas būt pamestai nomalei. Jaunās reformas ieviešanas termiņš ir līdz 2021.gadam, jo pēc tam arī Eiropas Savienība likšot mainīt domāšanu, stingrāk vērtējot projektus un pašvaldību spēju apgūt līdzekļus. Atkal kāds “no augšas” liks, bet – ko vēlas paši latvieši? Pieļauju, ka cilvēka cienīgu dzīvi šodien, šeit un tagad savā sētā – novadā, kur ir gan skolas, slimnīcas, labi ceļi, darbs un arī kaut kas dvēselei. ◆
