Projektā “Dzīvo vesels Alūksnes novadā” personām ar invaliditāti Alūksnē ir iespēja darboties mūzikas terapijas sesijās pie bijušās alūksnietes Vitas Krūmiņas.
Papildina Austrasbērnu pulku
Alūksne nav Vitas dzimtā pilsēta, uz šejieni viņas ģimene pārcēlās, kad Vita mācījās 2.klasē. Šeit ir pabeigta vidusskola. Lai arī divreiz absolvējusi mūzikas skolu ar domu tālāk studēt mūziku, Vita izvēlējās pedagoģiju un devās uz Liepāju mācīties par pamatskolas skolotāju. Par savu izvēli viņa saka, ka pamatskolas skolotājs var mācīt visu – mūziku un arī zīmēšanu, kas ir Vitas otrs hobijs. “Pēc studijām atgriezos Alūksnē, un mana pirmā darbavieta bija Liepnas internātskola. Vēl studējot Liepājā, iepazinos ar ļoti jauku cilvēku – Austru Pumpuri, kura man bija gluži kā otrā mamma,” stāsta Vita, un viņas acīs sariešas asaras – jau gandrīz gadu Austra uz saviem audzēkņiem, kurus tautā mīļi dēvē par Austrasbērniem, raugās no mākoņa maliņas. Austra bija un ir Latvijas dziesminieku jeb bardu krustmāte un plašākam cilvēku lokam zināma ar Imanta Kalniņa dziesmu, latviešu tautas dziesmu interpretācijām. Starp Austrasbērniem ir daudzi vairāk un mazāk pazīstami dziedātāji un dziesminieki, piemēram, Ieva Akuratere, Arnis Miltiņš, Zane Šmite, Silvija Silava un daudzi citi. “Arī Austra savā ziņā bija mūzikas terapeite un līdz pat 87 gadiem strādāja ar bērniem un pieaugušajiem, arī invalīdiem. Es ticu, ka viņa uz mani šobrīd skatās un ļoti priecājas, jo turpinu viņas iesākto, mācot jauniešiem ģitārspēli, bardu un tautas dziesmas, mācot ielikt tajās savu sirdi,” teic Vita. Arī Liepnā viņa bērniem mācījusi ģitārspēli, kopā dziedājuši, bieži arī pa naktīm. Vēlāk iesākto viņa turpinājusi Alūksnē, tagad turpina Cesvainē, papildinot Austrasbērnu pulku.
Alūksnē – visskaistākais laiks
“Alūksnē bija visskaistākais un visradošākais laiks – pašu izveidotais jaunatnes klubs un visi pasākumi, ko mēs ar jauniešiem organizējām: pilngadības svētki un nometnes, jauno speciālistu vakari, rajona studējošās jaunatnes salidojumi, talkas. Tas bija foršākais laiks! Alūksnē arī tajos padomju laikos bija paši gudrākie un viedākie cilvēki, arī valdības namā bija daudz kultūras cilvēku. Tikai vēlāk sapratu, cik patiesībā šis laiks ir bijis smags, cik bieži mēs (arī savā jaunības naivumā) bijām bīstami tuvu tai robežai, kad kādus 20 gadus agrāk mūs varēja aizsūtīt uz “Stūra māju” Rīgā. Taču Alūksnē cilvēki bija ļoti gaiši, daudz iedeva un mācīja,” teic Vita.
Lai arī Alūksne viņai bija ļoti mīļa, dzīves ceļi viņu aizveda uz Bauskas rajonu – vīra dzimto pusi. Pēc šķiršanās pārcēlusies uz Cesvaines pusi – dzimtas mājām, kas astoņus gadus stāvējušas tukšas. Vienubrīd bijusi īstena zemniece un pat slaukusi govis, tagad lauku mājās dzīvo vecāki. Vita apprecējās otrreiz un ar savu īsto otro pusīti dzīvo Cesvainē. “Laikam bija tā jāpastaigā. Viss notiek, kā jānotiek, un nekur nespēj iejaukties,” atzīst viņa. Lai arī līdz tam Bauskas pusē bija strādājusi par mūzikas skolotāju, Cesvainē viņa kļuva par zīmēšanas skolotāju un “stāvējusi klāt” Cesvaines mākslas skolas dibināšanai, kur strādā jau 18 gadus.
Alūksnes skaistums nav mainījies
Lai varētu Alūksnē vadīt mūzikas terapijas sesijas reizi nedēļā, viss dzīvē sakārtojās pats, kā vajag. “Jau pirms diviem gadiem mana klasesbiedrene Vija Vārtukapteine, kura strādā sociālajā dienestā, piedāvāja pastrādāt Alūksnē. Atteicu, jo strādāju jau četrās vietās – vēl vienam darbam neatliktu laika. Pagāja divi gadi, un viss sakārtojās. Cesvaines internātskolu likvidēja, un radās iespēja strādāt Alūksnē. Piekritu tikai tāpēc, ka tā ir mana dzimtā pilsēta. Ir interesanti satikt bērnības dienu kaimiņus, darbabiedrus, kurus bieži uzreiz vairs neatpazīstu. Alūksne ir ļoti skaista! Pilsētas skaistums nav mainījies. Tā bija arī tajos laikos, kad citas pilsētas bija paplukušas,” viņa saka. Vita ir priecīga, ka piepildījies alūksniešu sapnis par tiltu uz Tempļakalnu. “Tilts, par kura projektu mums, skolēniem, stāstīja septiņdesmito gadu beigās, beidzot ir! Ideja kādu laiku bija pazudusi, bet, redz, kā piepildījās. Liekas neticami. Alūksnē ir bērnības un jaunības foršā atmosfēra,” teic sieviete.
Plašs darba lauks
Ar mūzikas terapiju Vita ir saistīta jau vairāk nekā piecus gadus. Lielākoties viņa strādā ar bērniem, taču tieši Alūksnē pirmo reizi strādā arī ar pieaugušajiem. Mūzikas terapija ir viena no mākslas terapijas specializācijām. Mākslas terapija (mūzikas, deju un kustību, vizuāli plastiskās mākslas, drāmas terapijas) ir viens no rehabilitācijas medicīnas veidiem, kas apvieno fizioterapijas, logopēdijas, ergoterapijas un citus pakalpojumus. “Mūzikas terapijas metodes tiek pielietotas veselības aprūpē pie dažādiem fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem un saslimšanām gan bērniem, gan pieaugušajiem, sekmīgi papildinot klasiskās medicīnas ārstēšanas formas. Līdz ar to mūzikas terapijai ir ļoti plašs darbalauks – sākot no maziem bērniņiem, priekšlaikus dzimušiem, līdz pat sirmam vecumam. Bet tā nav brīnumlīdzeklis. Labākie rezultāti ir sasniedzami, strādājot komandā ar citiem speciālistiem, vecākiem, un bieži vien ne jau pirmajās desmit sesijās,” stāsta Vita.
Terapeitam jāļaujas
notiekošajam
Mūzikas terapija nenozīmē pasīvu mūzikas klausīšanos, kas medicīniski maz palīdzēs, bet gan aktīvu darbošanos. “Ir ne tikai jāklausās, bet aktīvi jādarbojas, jāspēlē, jāimprovizē, jāvokalizē līdzi terapeitam pašam. Lai to darītu, vispirms ir jāatrod komunikācija ar pacientu. Pacientam jājūtas sajustam, saprastam. Ja bērns ir hiperaktīvs, terapeitam arī jārikšo, reizēm jārāpo, jāatspoguļo bērns, viņa spēle. No malas tas varbūt bieži izklausās skaļi, nesaprotami. Reizēm dažiem emocijas ir tik spēcīgas, ka bungas no sitieniem palecas no zemes. Protams, ir arī savas robežas, tās tiek atrunātas. Strādājot bieži jāļaujas notiekošajam – ja pacientu neinteresē mūzikas instrumenti un viņš sāk čīkstināt krēslu, terapeitam atspoguļojot jāizdomā, kā tur piesaistīt mūziku un mūzikas instrumentus. Nereti cilvēks ieslīgst sevī un psihoterapeits ne vārda no viņa nevar izvilkt, tad mūzikas terapijā, izspēlējot instrumentus, izspēlē savu sāpi, emocijas, pamazām atveras valodas spējas un arī pie psihoterapeita viņš sāk runāt. Terapija ir ļoti interesanta un ne ar vienu bērnu, ne ar vienu diagnozi neatkārtojas. Balstoties uz pacienta diagnozi, tu vari izdomāt metodes, tehnikas, ar kādām strādāsi, bet sesijā viss var mainīties, darbs vienmēr prasa radošu pieeju, un apsēsties un paskatīties no malas nav iespējams. Tā nav pedagoģija, kur var uzdot bērnam, ko darīt. Ja skolā mūzikas stundā priecājas par skaistu dziedājumu – tad mēs priecājamies pat par vismežonīgāko skaņu, jo bērns ir atvēries, atļāvies emocijām. Jā, no malas mūzikas terapija bieži nav skaista, bet tas nav galvenais mērķis. Galvenais ir pacienta emocijas, attīstība,” teic Vita.
Kur paliek latviešu valoda?
Pēdējos gados pasaulē un arī Latvijā strauji palielinās to bērnu skaits, kuriem ir autisma diagnoze. Šie bērni prasa daudz lielāku iejūtību un uzmanību no vecākiem, sabiedrības, kas diemžēl ir šodienas problēma. Vita ar nožēlu atzīst, ka vecāki arvien mazāk komunicē ar bērniem. Viņa ir strādājusi ar vairākiem bērniem, kuri nerunā latviski, lai gan dzīvo Latvijā un aug latviešu ģimenē. “Viņi runā datorvalodā, “pokemonu” valodā, kas nav pat angļu valoda. Tā ir valoda, ko neviens nesaprot – bērns ļoti skaisti prot nosaukt krāsas angliski, jo tās skan lipīgās dziesmiņās, bet pārējā valoda nav saprotama. Un šie bērni nemāk komunicēt. Tā vietā, lai muzicētu ar instrumentiem, sesijās jāveido vienkāršas sižetiskās rotaļas, jādara tas, ko nav apguvis mājās.” Vita neslēpj, ka mūzikas terapija prasa lielu spēku. “Tas nav viegls darbs. Kad redzi pirmos, kaut mazus, rezultātus, ir kolosāls prieks. Taču šis darbs prasa daudz spēka un enerģijas. Šie bērni, kas ienāk, īpaši ar autismu, jūt, vai tu tikai atstrādā vai tiešām esi ar sirdi kopā ar viņiem, sajūti un veido kontaktu. Šiem bērniem nevar samelot,” teic viņa.
— Teksts un foto: Agita Bērziņa
