Bieži esmu dzirdējusi stāstus par bērniem, kuri nāk no labām ģimenēm, bet negaidīti kaut kas noiet greizi.
Bieži esmu dzirdējusi stāstus par bērniem, kuri nāk no labām ģimenēm, bet negaidīti kaut kas noiet greizi.
Pēkšņi sāk kavēt skolu, sliktāk mācīties, paliek neiecietīgs uzvedībā. Kā gan tas iespējams? Ārēji viss taču šķiet tik labi! Vecāki strādā labi apmaksātā un prestižā darbavietā, ģimene mitinās jaunuzceltā savrupmājā, pāris reizes gadā dodas ārzemju ceļojumā. Vienmēr lieliski izskatās – labi apģērbti, apmierināti un smaidīgi.
Abi vecāki dienas lielāko daļu aizņemti darbā. Čakli strādā un sasnieguši labu finansiālo stāvokli. Izveidojies tā, ka šajā ģimenē par galveno vērtību uzskata naudu. Bērns jau kopš mazotnes novēro šādu modeli – darbs, maz brīvā laika, panākumi un neierobežoti finanšu līdzekļi. Taču šajā ģimenē trūkst savstarpējo attiecību siltuma un mīļuma. Nenoliedzami, ka šādās ģimenēs auguši bērni var dzīvē gūt lielus panākumus, jo orientēti uz materiālo mērķu sasniegšanu, taču viņiem var sagādāt grūtības tieši jūtu joma – atttiecību veidošana un emociju izrādīšana. Viņiem trūkst spējas rīkoties brīvi, no pēkšņas gribas. Viņi baidās kļūdīties, jo vecāki ar savu piemēru nemitīgi atgādina – es tavā vecumā darīju to un to, bet tu – neko nevari!” Svarīga ir materiālā pasaule, bez tās nevar iztikt, tomēr līdzvērtīga ir arī emocionālā labklājība. Tikai tad cilvēks var izaugt patiesi harmonisks.
