Ilzenietis Pēteris Jēgers vārdadienā noteikti spēlēs ģitāru un tuvinieku pulkā uzdziedās ne vienu vien latviešu dziesmu, jo viņa vaļasprieks ir mūzika.
Ilzenietis Pēteris Jēgers vārdadienā noteikti spēlēs ģitāru un tuvinieku pulkā uzdziedās ne vienu vien latviešu dziesmu, jo viņa vaļasprieks ir mūzika. “Laba dziesma palīdz gan priekos, gan bēdās. Bez tās jau nevar iztikt,” laikrakstam stāsta Pēteris Jēgers.
Ģitāras spēli apguvis pašmācības ceļā. Tad, kad mācījies Jaungulbenes lauku profesionāli tehniskajā vidusskolā, darbojies estrādes ansamblī. Mūzikas skolā nav mācījies nevienu dienu, lai gan bijusi vēlēšanās. Kopš astoņdesmitajiem gadiem abi ar dzīvesbiedri Olīviju darbojas ansamblī “Naktsputni” – abi dzied, spēlē sintezatoru un ģitāru. Ideja par “Naktsputnu” izveidi radusies abiem kopīgi. Sākumā ansamblī darbojušies vēl citi dalībnieki, tā sastāvs bijis dažāds. Tagad muzicējot divatā. Viņš uzskata, ka mīlestību pret mūziku esot pārmantojis no vecākiem – gan māte, gan tēvs spēlējuši kapelā. P. Jēgers nenoliedz, ka kopīga muzicēšana ar sievu palīdzot stiprināt arī ģimeni.
“Tuvāka ir septiņdesmito gadu mūzika, šlāgeri. Jaunāko laiku mūzika mani nesaista, it īpaši reps,” apgalvo vīrietis. Pašam simpatizējot Vidzemes grupas “Kaimiņi” un “Kantoris 04”. “Naktsputni” spēlējot ballēs, dažādos saviesīgos pasākumos, izlaidumos, arī kāzās. “Man patīk,” īsi saka P. Jēgers. Esot arī tādi periodi, ka vairākus mēnešus neesot jāuzstājas. Repertuārā iekļaujot tās dziesmas, kas abiem ar sievu patīkot, un šajā ziņā gaumes abiem esot līdzīgas. “Ja kāda dziesma iepatīkas, to paši arī mācāmies. Galvenais, lai klausītājiem patīk. Cenšamies, lai mūsu spēlētais iet pie sirds dažāda vecuma cilvēkiem,” apgalvo viņš. P.Jēgers apstiprina, ka būt par muzikantu neesot viegli, jo šāda nodarbošanās prasa pamatīgu un nopietnu darbu un, protams, brīvo laiku. “Bez mūzikas es sevi nevarētu iedomāties. Tikai ne to,” ir pārliecināts viņš.
P.Jēgers par dzīvi nesūdzas. Ikdienā strādā Ilzenes pamatskolā par kurinātāju. “Vienīgi laukos cilvēki nav nodrošināti ar darbu un nevar strādāt izvēlētajā specialitātē. Saprotu, ka cilvēkam ir vajadzīga laba izglītība, lai sameklētu darbu, vai jāmācās. Man ir pāri četrdesmit, un šādā vecumā atrast pastāvīgu darbu nav viegli, drīzāk – gadījuma darbus,” spriež viņš. Dzimtā puse ir Trapenes pagasts, bet Ilzenē dzīvo kopš 1986. gada.
