No Apes apkārtnes derīgajiem izrakteņiem, kur pieminams dolomīts, kūdra, smilts, nedrīkst aizmirst mālu.
No Apes apkārtnes derīgajiem izrakteņiem, kur pieminams dolomīts, kūdra, smilts, nedrīkst aizmirst mālu. Zemes dzīles vēl joprojām glabā ievērojamus māla krājumus gan Igaunijas robežas tuvumā Oburos, gan virzienā uz Līzespastu.
Tur šosejas malā jaunu pielietojumu guvusi kādreizējā ķieģeļnīca. Savukārt Apē agrāk darbojušies vairāki podnieki un keramiķi.
Vairums tagadējo Apes iedzīvotāju nav dzirdējuši par podniekmeistaru Elstiņu un nezina, ka ir saglabājies viņa ceplis. Tas gan vairs nepilda savas funkcijas, un arī meistars jau sen atdusas smiltainē.
Oskars Elstiņš Apē bija iecienīts mūrnieks un tuvākajā apkārtnē slavens kā podniekmeistars. Sevišķi ražīgi viņam bija pagājušā gadsimta trīsdesmitie un četrdesmitie gadi, kad ceplī viņš veidoja māla bļodas, vāzes, krūzes, sviesta un cukura trauciņus, bērnu svilpītes un naktspodiņus.
Ir zināms, ka vairākās apeniešu mājās ir saglabājušās viņa veidotās dzelteni brūnās māla bļodas, kurās uz Lieldienām mīcīja mīklu svētku pīrāgiem. Daudzās mājās cilvēki muguru piespiež silti izkurinātām Elstiņa mūrētām krāsnīm, kas kalpo jau 50 gadus.
Interesanti, ka Elstiņš jaunekļa gados pats no savā ceplī apdedzinātiem ķieģeļiem uzbūvējis māju Apē, Avotu ielā (tagad – 10.numurs), un tikai tad jaunajā mājā atveda iecerēto Bertiņu, ar kuru salaulājās Ziemassvētku sestdienā. Varbūt tieši tādēļ Ziemassvētki viņam bija mīļākie svētki.
Sākoties Padomju Savienības režīmam, aizliedza darboties privātajās ražotnēs, tādēļ Elstiņš sāka strādāt pilsētas namu pārvaldē, mūrēdams plītis un krāsnis. 1964.gadā, neilgi pirms viņa nāves, Rīgas vēstures muzeja darbinieki (cerams, ar paša meistara atļauju), aizveda visus instrumentus un māla traukus uz Rīgu.
Lai saglabātu šo kultūrvēstures lappusi (un kurš gan cits to var saglabāt, ja ne mēs paši), aicinu atsaukties cilvēkus, kuriem mājās uz istabaugšas vai šķūnītī varbūt ir paslēpies kāds Elstiņa darinājums. Šos eksponātus Apes pilsētas svētkos vasarā varētu izvietot izstādē, kas interesentiem būtu apskatāma Apes bibliotēkā. Būtu vērtīgi, ja izdotos kaut ko noskaidrot par pašu Oskaru Elstiņu, kā arī šķetinātos kāds atmiņu stāsts, atrastos kādas fotogrāfijas par otru Apes podnieku – Dzerkali. Par viņu mēs zinām vēl mazāk. Tikai to, ka viņš dzīvojis netālu no Melnupes.
Par mākslas keramiķa Eduarda Detlava darbu šodien Apē liecina pāris ziedu trauki, ko viņš dāvinājis ciemošanās laikā astoņdesmitajos gados. Toreiz lasītavā rīkoja viņa darbu izstādi. Ir ziņas, ka savdabīgo māju Pasta ielā (netālu no vidusskolas) Detlava tēvs esot projektējis pēc Pēterburgā noskatīta parauga. Eduarda Detlava dzimtā vieta ir Apes “Jaundzedonas”, bet dzīve, darbs un māksla viņu aizvilināja uz Rīgu.
Arī Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs savulaik ir Apē ieguvis bagātīgu muzejisko vērtību klāstu. Alūksnes muzeja krājumos ir divas Elstiņa vāzes koka stumbra veidā, kādas agrāk bijušas ļoti iecienītas. Varbūt uz Apes 75.gadadienas svētkiem alūksnieši varētu ielikt “muzeju čemodānā” un ar šīm vērtībām iepazīstināt apeniešus?
