Šis ir stāsts par Aleksandru Leseru, par īstu latvieti, izcilu sava amata pratēju, par tolaik sabiedrībā pazīstamu cilvēku ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā.
Aleksandram piederēja liels diploms par Pēterburgas tehniskās universitātes beigšanu, kurā bija cara ģīmetne un teksts: artēzisko aku speciālists. Un, kā vēlāk izrādījās, artēzisko aku urbšanas vietu vispirms noteica pēc reljefa, grunts sastāva un tur augošajiem augiem, krūmiem, kokiem. Tas daudziem likās neizprotami un interesanti. Aleksandrs dabu lasīja, jo viņš to saprata un tolaik bija vienīgais šī amata speciālists Latvijā. Kā lielu tehnikas brīnumu Aleksandrs ierīkoja ūdens sūkņus – trieces Latvijā, Igaunijā.
Aleksandrs Lesers dzimis 1873.gada 13.aprīlī Puncenē. Pēc augstās skolas beigšanas Pēterburgā arī līdz revolūcijai strādājis. Viņam piederējuši trīs nami – vienā dzīvojis pats, bet divus izīrējis citiem. Krievijas cara sieva rentējusi vienu no namiem mācību vajadzībām, kurā augstdzimušu ģimeņu meitenes mācījusi, līdz pienākusi ziņa – sākusies revolūcija. Arī Aleksandrs saņēmis ziņu, ka viņa mājas novēro un būs slikti. Lai izvairītos no revolucionāriem, viņš izdomājis viltību – pašas vērtīgākās lietas salicis piena kannās un tēlojis braukšanu uz laukiem pēc piena. Tā arī veiksmīgi ticis laukā no Pēterburgas.
Pēc daudzām dienām, mainot pārvietošanās līdzekļus, nonācis pie Latvijas robežas un tad ar lielu prieku un satraukumu ieradies savā Puncenē.
Pēc dažām nedēļām Aleksandrs devies garākā pastaigā, pārbridis Pededzes upi, un tur jau bijusi klāt Ploskumu teritorija. Un tad noticis brīnums. Kāda rudzu lauka malā viņam pretim nākusi skaista meitene, jo sevišķi viņai bijušas skaistas acis, smaids un augums – nu viss kā pasakā. Tā bijusi Ošu meita Auguste, kuru viņš arī apprecējis. Tad Aleksandrs teicis: “Nu tik smuka maitiska nabiju pasaulē saticis.”
Līdz 1931.gadam viņš dzīvojis laukos, līdz viņa rokās nonākusi avīze “Malienas Ziņas”, kurā kā viņa veiksmes sākums bijis sludinājums: Alūksnes pilsētas valde iznomā pirti uz sešiem gadiem, tuvākas ziņas par iznomāšanas noteikumiem dabūjamas pilsētas valdē Alūksnē.
Un tā Aleksandrs ieradies Milnes celtajā pirtī. Milni komunisti bija nošāvuši, un pirts bija nonākusi pilsētas īpašumā. Pēc neilga laika, sakārtojot pirti, Aleksandrs sācis darboties. Darbdienās kopā ar trīs mācekļiem – palīgiem braukājuši pa Latviju, Igauniju, ierīkojot tur parastās akas, artēziskās akas un sūkņus – trieces. Piektdienās Aleksandrs bijis mājās, jo sestdienās pirts darba laiks sācies deviņos no rīta un turpinājies līdz deviņiem vakarā. Bijis kurinātājs, apkopēja, kuri dzīvojuši otrajā stāvā, arī pats īpašnieks dzīvojis augšā trīsistabu dzīvoklī.
Pirts bijusi sadalīta divās daļās – sievietēm un vīriešiem. Bijusi sauna, lāvas, arī metāla bļodas. Varējis izmantot arī dušas. Par pirts vienkāršu lietošanu bijis jāmaksā divdesmit santīmi. Kaimiņu meitene Rūta, mazmeitas Ina un Maruta pirti saukušas par “veceņu” pirti, jo nākušas vecās dāmas no pansionāta mazgāties. Viņām mazgāšanās bijusi par brīvu, to apmaksājusi pilsētas valde. Pirtī bijušas trīs vannas ar atsevišķu dušu, lāvu, kā arī divas vannas ar dušu un kušeti priekš atpūtas. Komplekss ar vannu un lāvu maksājis divus latus stundā, bet bez lāvas – vienu latu stundā. Ja pārtērēja atvēlēto laiku, ārā neaicināja. Pirts izmantošanu varēja pieteikt arī pa telefonu.
Ebreji nāca kopējā pirtī un atsevišķi. Piektdienās atnāca ebreju rabīns un speciālā baseina ūdeni iesvētīja, kas bija domāts tikai viņiem, jo pēc mazgāšanās ebrejs minētajā baseinā noskalojās.
Ūdeni pirts vajadzībām ņēma no Kvēpīša ezera, kas piederēja pilsētai. Aleksandrs arī to rentēja. Viņam saimniecībā bija arī viena govs, jo blakus ezeriņam zāles netrūka. Ezera ūdeni katru mēnesi sūtīja uz Rīgu pārbaudei, un, ja viss bija labi, zvanīja. Pirts iekštelpā bija liels metāla rezervuārs, kurā no ezera vidus pa metāla cauruli sūknēja ūdeni, kas vispirms nokļuva lielā betona tvertnē pirts ārpusē, kuru no putekļiem un koka lapām sargāja liels koka vāks.
Otrpus ielai skaistā lielā mājā dzīvoja keramiķa Krēsliņa ģimene. Reizēm viņa meita Rūta kopā ar Aleksandra Lesera mazmeitām Inu un Marutu, citiem nezinot, brida pa ūdeni un cauruli līdz ezera vidum un tur peldējās. Bija interesanti.
Sabiedrisks cilvēks būdams, Aleksandrs katru gadu Kvēpīša ezerā rīkoja zivju ķeršanas svētkus, kuros piedalījās pilsētas varas pārstāvji un ārsts Tūters. Tad uz lielā betona ūdens tvertnes vāka likts liels, balts galdauts, uz kura ātri klājās gardi ēdieni un dzērieni. Notika interesantas sarunas un dziedāšana. Pēc vairāku stundu vakarēšanas tīkli no ezera tika ņemti laukā, un katrs savu lomu nesa uz mājām.
Arī ziemā gāja jautri. Lesera kungs uz ezeriņa ierīkoja slidotavu, apkārt slidotavai iesaldējot nelielas eglītes, tādējādi ierobežojot laukumu un radot skaistumu. Laukums bija apgaismots, un skanēja mūzika. Slidoja daudzi. Bērniem ieejas maksa bija pieci santīmi, lielajiem – desmit. Reizēm tika ļauts slidot bez maksas.
Ārsts Tūters bija izpētījis ezera ūdens sastāvu un atzinis to par labu esam ārstniecības vajadzībām – vannām. Viņš bija noskatījis zemesgabalu, lai celtu sanatoriju, bet sākās karš…
Tad, kad Aleksandrs Lesers ar mazmeitām atgriezās no bēgļu gaitām Talsu pusē, skaistā pirts pie Kvēpīša ezera bija sabombardēta, un saimnieka dzīvokļa daļā zem grīdas bija sakusuši sudraba trauku fragmenti…
Daudzi gadu desmiti ir pagājuši kopš jaukajiem mirkļiem Alūksnē. Krēsliņa Rūta mira 2015.gadā Austrālijā. Un viņu kādreiz skaistais nams un Alūksnes arhitektūras pērle strauji iet bojā, tāpat kā atmiņas par tur kādreiz dzīvojušajiem ļaudīm. Nav arī vairs Aleksandra mazmeitas Inas. Aleksandra Lesera mazmeitas ar vecākiem tika izsūtītas. Viņš, pansionātā būdams, 1952.gadā grasījās braukt pie viņām uz izsūtījuma vietu, bet viņam neveicās. Aleksandrs lauza kāju, un tad piemetās vēl citas veselības problēmas. 1952.gadā viņš pameta šo pasauli.
Bet Aleksandra ierīkotās akas, ūdens sūkņi kā atmiņa par raženo darbu arvien darbojās, arī Igaunijā Reuges ciemā, Bezdelīgu ielejā. Par vectēvu arvien domā un viņu atceras mazmeita Maruta.
— Gunārs Ozoliņš
(2017.gada novembris)
