(1.turpinājums). Pārdrošība vārdos gan lika domāt, ka jaunā dāma varētu būt ar ievērojamu pieredzi, un – bez iespējām to realizēt… Intriģējoši!
(1.turpinājums)
Pārdrošība vārdos gan lika domāt, ka jaunā dāma varētu būt ar ievērojamu pieredzi, un – bez iespējām to realizēt… Intriģējoši!
Lai arī kā Uldim gribējās ticēt, ka šī sirēna dzied tikai viņam, kaut kur smadzeņu centros iedzēla greizsirdības velniņš – vai šādus dzejojumus saņem arī citi sludinājumos noskatītie vīrieši? Interesanti gan – cik tādu ir…
Uz īsu mirkli domās iegailējās trauksmes signāls – nez, vai viņa tikai spēlējas ar vārdiem, vai varbūt sekss ir Vijolītes dienišķā maize?
Protams, to visu varēja pavisam vienkārši noskaidrot, atlika tikai uzrakstīt viņai vēstuli un pēc pāris dienām jau skatīt šo kaisli smaržojošo puķi vaigā.
Kafejnīcā satiktā Vijolīte Uldi samulsināja jau pirmajā brīdī – vispirms jau ar to, ka izrādījās vienkārši Velta. Un, lai arī pēc ķermeņa formām patiešām seksīga un simpātiska, bet – ar neprasmīgi spilgti pielietotu kosmētiku, vaļīgu uzvedību un skaļiem smiekliem. Visas iesāktās sarunas veda tikai uz vienu – ātrāk izdzert kafijas krūzi un tikt mājās gultā. Pa laikam saruna ieguva ļoti intīmu nokrāsu, bet brīžiem klajā koķetērija Uldim šķita prasta un netīkama. Vai aiz tā visa bija vēl kas, viņš vēl tobrīd nespēja saskatīt. Un tomēr – viņš sekoja Veltai uz dzīvokli… Aiz ziņkāres.
Jau pirmajā pusstundā, apejot visādas iepazīšanās nianses, sieviete prasmīgām rokām ķērās pie mīlas rotaļām. Tikai Uldim nez kāpēc neradās vajadzīgais pacēlums…
“Varētu jau,” viņš pie sevis domāja, “bet – cik vīriešu te jau ir bijis pirms manis?… Vakar, šodien…”
Uz jautājumu – vai Veltiņa pati sacerējusi tās skaistās rindas vēstulē viņa erotiskā tembrā nočukstēja: “Priekš kam, ja to visu var norakstīt…” un turpināja ar mēles galiņu glāstīt Uldim delnas virspusi…
Sapratis, ka nekādas nopietnas iepazīšanās te nebūs, Uldis vairākas reizes mēģināja atvadīties, bet iekarsusī sieviete viņu apsmēja par impotentu gļēvuli un zilo un atspieda dīvāna spilvenos… Tad, protams, aiziet vairs nevarēja.
Vīns, vīraks un smaržīga masāžas eļļa. Dīvains reibums un kaut kur bezdibenī vilinoši, aizmirstībā vedinoši glāsti… Atlika tikai tam visam ļauties. Un tas bija tik vienkārši. Kas būs, būs…
Bet bija – kluss Vijolītes čuksts: “Mīļais, es ceru, ka tev naudiņa būs?” Skurbums pazuda vienā momentā. Ak, viņš taču patiešām bija muļķis! Un naudas, protams, nav. Nekad nav bijis.
Nebija arī variantu. Vienīgais – vienkārši aizbēgt…
* * *
Indras vēstuli Andis man parādīja kā īpašu – lai pajautātu – ko es par to domāju… Jo – pirmā vēstule, ko sieviete rakstīja vīrietim, kuru gribēja iepazīt, sastāvēja no vieniem filozofiskiem prātojumiem – par laiku kā vērtību, par vientulību, par labo un slikto cilvēkā, par ļaunuma un nenovīdības izskaušanu, par strīdiem, kuros dzimst patiesība… Man nogura ne tikai acis, lasot sīkiem burtiņiem aizpildītās lapas, bet arī domas.
Andis gan pats bija pietiekoši gudrs, daudz lasījis prātotājs un nekautrējās paust savu viedokli, taču pat viņš neesot spējis izsekot Indras filozofiskajiem uzplaiksnījumiem. Arī man tie vietām atsauca atmiņā sen lasītas prātulas. Ko gan viņa ar to gribējusi pateikt? Ja kas, Anda sludinājumā, nebija ne mazākā mājiena, ka viņš meklē partneri filozofiskām diskusijām.
Un tomēr viņš izlēma Indru satikt. Iztēlē radījis neatvairāmu šīs augsti intelektuālās būtnes tēlu, viņš cerēja uz izdošanos.
Norunājis tikšanos kafejnīcā, Andis jau noskaņoja sevi uz sarunu filozofiskā līmenī un pat drusku baidījās izgāzties.
Sieviete, kas pienāca pie viņa galdiņa, pēc ārējā izskata Andim atgādināja… peli. Sīka, smailu deguntiņu, apaļām mazām brillītēm, aiz tām brūnām dzīvīgām acīm, pelnu pelēkiem matiem un pelēkā kostīmā. Nervozām, žiglām kustībām un palaikam šaudīgu skatienu.
Ja pievēra acis uz Indras necilo izskatu, balss viņai bija skanīga, un gudri vārdi plūda straumēm. Vislabāk bija aizvērt acis un klausīties – par cilvēku kā dabas daļu, par mērķi un ceļu uz to, par instinktiem, gribu un sekām… Un vēl par visu ko. Brīžiem Indra pat negaidīja kādu piebildi no Anda puses,bija iespaids, ka viņai ir noteikts izrunājamo vārdu skaits un viņa tikmēr neapklusīs, kamēr tie visi nebūs izsīkuši.
Tad piepeši viņa apklusa un bezgala nelaimīga lūdza piedošanu, ka nedod iespēju runāt Andim. Viņš savukārt aizbildinājās, ka līdz šim nav nācies paskaļā kafejnīcā par tādām lietām spriedelēt. Indra to saprata kā mājienu pārvākties uz viņas mājām, un pēc šaubu pilna mirkļa viņa izšķīrās par biklu uzaicinājumu ciemos.
Andim šī doma nešķita laba, jo vienpusīgā saruna viņu jau bija sākusi garlaikot. Doma, ka Indra nav viņa meklētā sieviete, jau bija nobriedusi. Kaut kur iekšēji auga dusmas par izniekoto dienu. Ar savu atteikumu aizvainot Indru viņš gluži nebija gribējis, tomēr izvēlējās samulsināt, uzdodot tiešu jautājumu – ko viņa domā par divu cilvēku intīmām attiecībām – par seksu…
Reakcija bija dīvaina – Indra nosarka, tad knibinājās ap brillēm – ņēma tās nost un lika atpakaļ, stostīdamās meklēja vārdus, līdz beidzot noformulēja domu līdz galam – viņa pilnīgi var iztikt bez tā, un kā pamatojums tam ir fakts, ka līdz šim viņa nav piederējusi nevienam vīrietim. Un vispār – pats galvenais cilvēkā ir prāta gaisma.
Uzdevis vēl vienu ne mazāk mulsinošu jautājumu – kādu tad Indra iedomājas ģimenes dzīvi, un sapratis, ka arī par šo tēmu Indra nav sagatavojusi uz filozofiskām tēzēm balstītu atbildi, Aldis izlēma atvadīties…
* * *
Nu jau vairāk nekā četrus gadus Līga dzīvoja trijatā ar meitām, no kurām vecākā jau studēja. Par laimi, dzīves līkloči bija attīstījuši sīkstumu un prasmi nesalūzt. Un tomēr, pa brīdim nāca apjausma, ka meitām vajadzīgs tēvs un viņām visām – plecs atbalstam. Pirms trim gadiem Arvīds bija aizbraucis strādāt uz Islandi, tur iemīlējis kādu sievieti un nu mājās vairs nedomāja braukt.
Arvien biežāk prātā nāca draudzenes ieteikums mēģināt iepazīties ar citu vīrieti, tikai Līga nesaprata, kā to izdarīt. Ārpus darba nekādām izklaidēm nebija nedz laika, nedz spēka – lielveikala kase un apmeklētāju plūsma izsūca visu enerģiju.
viņu satikt.
Asprātīgais sarunu stils it kā izaicināja un Eva, daudz nedomājot, piekrita: “Gaidīšu Tevi parkā pie strūklakas.”
Varbūt labi, ka diena nebija lietaina, jo tā vieglāk gaidīt, tomēr – tieši tāpēc parkā Eva nebija vienīgā. Nogaidījusi pusstundu virs norunātā laika, viņa jau gatavojās doties prom, kad telefonā pienāca īsziņa: “Es Tevi redzu, Tu mani ne…”
Pavērojusi garām ejošos un uz soliņiem sēdošos, Eva nemanīja nevienu, kas viņai pievērstu izteiktu uzmanību – vieni lasīja, citi sarunājās. Atbildē nosūtījusi īsziņu: “No satelīta?”, Eva grasījās pamest parku. “Nē, no putna lidojuma. Netici, paskaties!”
Pilnīgi instinktīvi pacēlusi galvu, Eva labi apzinājās – tās ir muļķības. Viņš smejas!
Saskaitusies uz sevi, ka ļāvusies piemuļķot, viņa steidzīgā solī devās mājās. Lai arī domas kavējās pie tālruņa un domas, ka varētu sekot vēl kāda īsziņa vai pat zvans, nekas tāds nenotika…
Sekoja spraiga darba nedēļa, kuras laikā Evai gandrīz vai izdevās aizmirst Elgara neizprotamos jokus, līdz kādā dienā pastkastē viņa atrada baltu aploksni ar fotogrāfijām. Tajās bija redzams, kā viņa, stāvot parkā pie strūklakas, acis piemiegusi raugās debesīs…
Tātad viņš patiešām tanī svētdienā ir bijis parkā. Un, lai arī visai tuvu Evai, viņš tomēr klāt nepienāca…
Kāpēc gan?
Kad vēl pēc nedēļas nolija kārtējā Elgara sūtīto īsziņu lavīna ar aicinājumu šoreiz noteikti satikties, Eva sākumā šaubījās – bija iekšēja sajūta, ka varbūt labāk nevajag – pārāk savādi tas viss…
Un tomēr viņa piekrita – šoreiz kafejnīcā pie stūra galdiņa. TUR viņam nebūs kur noslēpties.
Tomēr norunātajā laikā pie abiem stūra galdiņiem, kā arī pie pāris citiem, sēdēja nelielas kompānijas, no kurām neviens ārēji nereaģēja uz Evas parādīšanos…
Divdesmit minūtes neuzkrītoši vērojusi visus kafejnīcas apmeklētājus, atbīdot iztukšoto kafijas tasi, Eva sev nosolījās vairāk neatsaukties ne uz kādiem Elgara uzmanības pierādījumiem.
Pēc nedēļas savā pastkastē viņa atrada aploksni ar fotogrāfijām, kurās viņa bija redzama ar kafijas tasi pie lūpām, savādi domīgu skatienu, skumīga un aizdomīga.
Tātad tas tomēr ir bijis kāds no kafejnīcā redzētajiem jauniešiem. Tikai kurš?
Fotogrāfijas, kas periodiski parādījās Evas pastkastē, lika saprast, ka Elgars viņu neaizmirst.
Sākumā tas glaimoja, jo puisis par foto modeli bija izvēlējies viņu, un draudzenes Evu apskauda par tādu noslēpumainu pielūdzēju.
Vēlāk radīja bailes. Jo Elgars patiešām viņai sekoja kā ēna – veikalā pie augļu stenda, nākot no darba, stāvot autobusa pieturā…
Kādu laiku Evai šķita, ka Elgars ir tas nevīžīgā izskata puisis ar čirkainu matu ērkuli, un palielu somu uz pleca.
Tad viņa visai bieži netālu no sevis ievēroja kādu citu – kalsnu “bālo zēnu”, kurš pāri citu galvām lūkojās it kā viņas virzienā.
Vai varbūt tas ar ievaskotajiem salmu krāsas matiem un apaļajām brillītēm?
Mēģināt tuvoties kādam no viņiem Evai negribējās. Varbūt tā arī labāk – ja Ēna vēlas palikt ēna…
Un tad viņa atklāja, ka ir pieradusi pie Elgara nemanāmās klātbūtnes un pat gaidīja, kad pastkastē atkal parādīsies jauns pārsteigums.
Reizēm šķita, ka tepat blakus noklikšķ fotoaparāta slēdzis vai nozib zibspuldzes gaismas. Un tomēr – lai arī viņa kā lūkojās, Elgars neļāva sevi pamanīt…
Piecu mēnešu laikā ar fotoattēliem jau bija piekrājusies paliela kaste, bet viņi tā arī nesatikās.
Tad Eva aizbrauca strādāt uz ārzemēm, tā arī neuzzinājusi, kurš tad īsti bija noslēpumainais fotogrāfs Ēna.
(Turpmāk – vēl)
