Par manu paziņu pirmajiem randiņiem stāstu sakrājies visai daudz. Interesantākie un zināšanai noderīgākie šķiet tie, kas iepazīstina ar „aklo” randiņu patīkamiem un nepatīkamiem pārsteigumiem.
Par manu paziņu pirmajiem randiņiem stāstu sakrājies visai daudz. Interesantākie un zināšanai noderīgākie šķiet tie, kas iepazīstina ar “aklo” randiņu patīkamiem un nepatīkamiem pārsteigumiem. “Aklais” – jo tu vēl pat nenojaut, kāds izskatīsies tavs partneris… Ir tikai minējumi un iztēlē radīti tēli – no atsevišķu vēstuļu rindām, telefonsarunu fragmentiem vai aicinošām īsziņām…
Ir situācijas, kuras atmiņās pavada smaids, savukārt citas – liek izsvērt katra soļa iespējamās sekas…
***
Ojārs jau vairāk nekā divus gadus bija šķīries no savas pārāk enerģiskās, uzņēmīgās un mūžīgi visus komandējošās sievas. Šo laiku pavadījis tikpat kā vienatnē, viņš bija sapratis, ka turpmāk sev blakus vēlas klusu un mierīgu būtni.
Izmēģinājis satikties ar kādu senu un arī šķīrušos paziņu, visai īsā laikā sapratis, ka nevēlas rūpēties par svešas sievietes bērniem un pārdzīvot līdzi viņas domstarpībām ar bijušo vīru, Ojārs nonāca pie secinājuma, ka vēlas satikt tādu sievieti, kura ir patiešām brīva no visām iepriekšējām ģimeniskajām saistībām. Jeb Pareizāk – kurai tādu vispār nav.
Viņu vislabāk sapratīs tie, kuri paši raksta sludinājumos – “meklēju sievieti bez bērniem”, lai gan pēc piecdesmit gadiem tie ir gandrīz visām, kuras, kā teica Valdis, esot vērts precēt.
Bet bija jau arī tās, kuras, nesatikušas savu īsto un vienīgo, vēl joprojām gaidīja! Tieši tādu – uzticīgu saviem ideāliem, tikumisku un bez samezglotas pagātnes – Ojārs nu cerēja satikt.
Tāpēc arī viņš savā iepazīšanās sludinājumā ierakstīja “bez bērniem, mazbērniem un bijušajiem vīriem”. Savā prātā Ojārs bija izdomājis, ka tādas sievietes visu savu pieķeršanos un rūpes veltīs tikai vīrietim – ilgi gaidītajam un beidzot satiktajam.
Papildinot savu sludinājuma tekstu ar “patstāvīgu, čaklu, rūpīgu, simpātisku un maigu”, pirmo soli jaunās iepazīšanās jomā viņš jutās paveicis.
Jau trešā diena pēc sludinājuma publikācijas Ojāram izraisīja samulsumu – kurš gan to būtu domājis, ka šādu sieviešu ir tik daudz! Kā tagad lai saprot, kura no viņām ir īstā?
Nākamā dienā viņam pagāja sacerot atvainošanās vēstules tām, kas skaidroja, ka bērni jau patstāvīgi un dzīvo atsevišķi; tām, kas dzīvoja tālu; tām, kas lielījās ar savu čaklumu un patstāvību – to Ojārs jau pazina.
Vēl bija jāuzraksta vēstules tām dažām, kuras izvēlējās iepazīt tuvāk.
Pēc nedēļas Ojārs jau bija izlēmis divas braukt apciemot. Tās, kuras bija atsūtījušas fotogrāfijas, no kurām vienā caur kuplu gladiolu pušķi pretim lūkojās visai intriģējošs acu skatiens, bet otrā uz balta virtuves ķeblīša pie balta galdiņa sēdēja skumja sieviete un, pagriezusi profilu, lūkojās aizsalušā loga rūtī.
Tikšanās ar Elgu – to, kura bija noslēpusies aiz gladiolām – bija īsa. Jau pirmajā brīdī Ojāram nepatika viņas korpulence un jaunā matu krāsa – fotogrāfijā redzamo blondo bija nomainījusi zili pelēka. Nepatika gāzelīgā gaita un runas veids. Bija labi redzams, ka sieviete cenšas būt jautra un asprātīga, bet, kā teikts reklāmā: ir cilvēki, kam nesanāk…
Bet varbūt tas viss viņam nepatika tāpēc, ka, tikko satikusi, Elga uzreiz ieķērās Ojāram elkonī? Viņš noteikti nevēlējās pastaigāties pa pilsētu ar šo dāmu zem rokas, kura acīmredzot visai pilsētai centās izrādīt, ka nu viņai ir pielūdzējs, kas dāvina ziedus.
Un vispār – bija grūti savienot vēstulēs lasīto ar acīm redzamo. Viņaprāt – sieviete spēlēja kādu sev vien zināmu lomu… Neskaitāmās telefonsarunas, piesātinātas ar visādiem mīļvārdiņiem, radīja aizdomas, ka sievietei ir vesels mazbērnu pulciņš… Nez kāpēc viņš sajutās apmuļķots.
Vīrišķīgi izturējis kafejnīcai atvēlēto laiku, Ojārs atvainojās par tūlīt kursējošo autobusu un – atvadījās.
Violeta bija noslēpums jau no pirmā acu skatiena – satikta autobusa stacijā, viņa šķita tik ēteriska, smalka un tik tīra, ka Ojārs saprata – to noteikti vajag iepazīt. Viņam simpatizēja sievietes kautrība, mulsums un visai biežā nosarkšana. Nervozās kopto pirkstu kustības ap kafijas tasīti, korektais ģērbšanās stils, klusais un nosvērtais balss tonis. Lai arī pēc sejas viņa neizskatījās īpaši daiļa, Violetā bija kas vairāk – kāds neapjausts iekšējs mirdzums.
Vienojušies, ka pēc nedēļas Ojārs šurp atbrauks vēlreiz, abi mulsdami atvadījās.
“Kā jauns puika! It kā pirmo reiz uz randiņu aizgājis!” viņš pukojās uz sevi visu vakaru un nākamo nedēļu. “Pat neatcerējos telefona numuru pajautāt!”
Toties nu bija laiks vēstulēm un romantiskām apcerēm, mēģinot pierunāt Violetu atļaut apciemot viņu dzīvoklī – dabiskākā atmosfērā.
Nākamajā sestdienā sēžot baltajā virtuvē uz baltā ķeblīša, Ojārs baidījās pat pakustēties – apkārt viss šķita tik sterils un nevainojams. Viņš zināja, ka Violeta strādā slimnīcā, tomēr nebija iedomājies, ka arī mājās varētu valdīt TIK nevainojama tīrība. Neviena pleķīša, neviena puteklīša, nevienas maizes drupatiņas, nedz ūdens pilītes uz nerūsējošā tērauda izlietnes. Vai viņa vispār virtuvē kaut ko gatavoja?
Violetas nervozums nemanot pielipa arī viņam. Tikai nejauši aizķēris baltajā kafijas tasītē atstāto karotīti un izšļakstījis krietnu kafijas malku uz gaišā linoleja, Ojārs attapa, ka jūtas kā uz citas planētas. Juzdamies kā sasaistīts, šajā dzīvoklī viņš vairs neprata uzvesties.
Te nedrīkstēja staigāt ar zeķēm, kas viņam tik ļoti patika; nedrīkstēja brīvi atslīgt uz dīvāna, lai nesaburzītu sterilo pārklāju; nedrīkstēja no virtuves uz istabu aiznest atvesto vīnogu čemuru, jo “ēšanai paredzēta virtuve” (kā teica Violeta); nemaz nerunājot par smēķēšanu un kāda aliņa izdzeršanu, kas joprojām slēpās viņa mēteļa iekškabatā.
Un tomēr kaut kas šajā sievietē Ojāru intriģēja – tāpēc viņš vēl neatvadījās…
Mēģinājums pietuvoties, sēžot blakus uz dīvāna, beidzās ar televizora ieslēgšanu un kādas vairākkārt redzētas filmas skatīšanos, sēžot katram savā dīvāna stūrī, pilnīgā klusumā – Violeta teica, ka neesot šo filmu redzējusi. Sarunas nevedās, lai arī kā Ojārs centās – pajokot, paflirtēt, pietuvoties un saņemt Violetas roku… Tad viņš piedāvājās atnest kādu vīna pudeli valodas raitākam ritējumam, bet mājasmātes striktais noraidījums lika noprast, ka viņa grādīgos, tāpat kā to lietotājus, savā tuvumā necietīs…
Pēc neveiksmīga mēģinājuma noskūpstīt Violetas roku, pēkšņi sapratis, ka šajā vidē viņš nekādi neiederas, Ojārs atvadījās.
Violeta pēc tam vēl vairākas vēstules atrakstīja – ar atvainošanos, ka nav radusi atrasties vīrieša klātbūtnē, un laikam jau izskatījusies pārāk principiāla…
Attaisnojot sevi, Ojārs minēja – vai tiešām atrastos kaut viens vīrietis, kas iederētos Violetas sterilajā un sakārtotajā pasaulē…
* * *
Uz Andas laikrakstā ievietoto sludinājumu atsaucās pieci vīrieši.
Jau pirmajā telefonsarunā iepatikās viens – pēc balss jaušams – izlēmīgs, noteikts, pašpārliecināts. Tai pat laikā – asprātīgs un pavedinošs. Varbūt mazdrusciņ lielīgs, jo kā gan citādi darīt zināmu, ka strādā ienesīgā amatā, uztur personīgo māju sev un vēl apmaksā dzīvokļus abām meitām. Vasarās braucot ārzemju ceļojumos, pusdienas mīlot ēst iecienītos restorānos. Viņa balss intonācija lika noticēt un nešaubīties.
Ne mazāk ticams bijis arī fakts, ka jau ilgi neizdodas atrast sievieti, kura viņu neizmantotu, bet – mīlētu. Anda bija gatava mīlēt…
Sākumā gan savāda šķita Rolanda momentānā ieķeršanās – jau trešajā telefona sarunā viņš atzinās Andai mīlestībā. Pareizāk – tam tēlam, ko viņš radījis savā prātā, vadoties no telefona sarunām, pat neredzot. Tomēr – tik viegli bija ļauties šim valdzinājumam!
Vēl pēc pāris telefonsarunām Anda jau bija pārliecināta, ka viņiem ir jāsatiekas.
Rolanda ārējais izskats neapšaubāmi iespaidoja – džips, balts uzvalks, džentlmeniska durvju atvēršana, ziedi un liega mūzika, romantiskas vakariņas un šampanietis… Un viņa radītā sajūta, ka tieši Anda ir šī vīrieša liktenīgā sieviete.
Tikai – kaut kas neīsts Rolanda uzvedībā Andai lika būt piesardzīgai… Varbūt tas bija viņa iekšējais saspringums vai pārākā pašpārliecinātība? Kāds gan viņš varētu būt ikdienā, mājās?
Kā uzminējis Andas domas, Rolands atvainojās, ka šodien jūtas pārņemts ar darbu, un restorāna atmosfēra neļauj viņam atslābt. Vai Anda negribētu pavizināties?
Izlēmusi, ka šim vakaram iespaidu pietiks, Anda atvainojās, ka vēloties mājās. Ne mirkli neiebildis, Rolands piedāvājās pats viņu aizvest mājās.
Mašīnas salona siltuma, mūzikas un izdzertā šampanieša atslābināta, Anda pat nepamanīja, ka mājup braukšanas virziens pēkšņi izmanījies. Attapās vien pilsētas nomalē, privāto māju sektorā. Uz jautājumu – kas Rolandam padomā, saņēma atbildi: “Parādīšu tev savu māju.”
Protams, Andas iebildumi par nogurumu un citu vakaru netika ņemti vērā. Tāpat kā visi turpmākie – ka viņa nevēlas vairāk dzert šampanieti, izģērbšanos kamīna priekšā un – fizisku tuvību. Ka viņa vēlas mājās.
“Rīt!” noteica Rolands un ar spēku iegrūda Andu platajā gultā… Mēģinājumi pretoties izsauca vēl agresīvāku attieksmi, un tad viņa nobijās – “rīt” var arī nepienākt… Padevība šķita vieglākais ierocis, lai nomierinātu satracinātu vai varbūt – reiz ievainotu – zvēru…
***
Uldim šis jau bija trešais mēģinājums “sludināties”, un jau pašā sākumā šķita, ka viņam uzrakstījušas pasaules labākās sievietes.
Vijolīti no pārējo trīsdesmit vidus izcēla erotiskās īsziņas…
“Ir manas dzīves straume kaisles pilna. Nāc! Izdzer to un reibsti! Prasi vēl!”
“Es gribu tavās dzīslās kaisli kūsāt un prasīt tev – sniedz vēl un vēl!…”
“Jel atsedz savu miesu man kā kaislai nārai, lai katru kroku kaisles straume dzeļ…”
Elpa aizrāvās un sirds slaidā lēcienā mainīja atrašanās vietu! Īsta prātu musinātāja Naktsvijolīte!
Tāpat no viņas pirmajām vēstulēm dvesa versmaina kaisle, un bija skaidri noprotams – Vijolīte ir erotiska un kaislīga būtne.
