Pie loga piegrabinājās. Laura atmeta segu un, lūkodamās tumsā, mēģināja saskatīt to, kas bija iztraucējis naktsmieru.
– Kaut tikai nebūtu Arnis, – nodomāja Laura.
Viņi iepazinās nesen, bet Valijas tante – Laura tēva māsa, arī krustmāte jau uzreiz brīdināja, ka nekas labs nav gaidāms, ka mēle viņam lokās kā zutis un viņa nebūs ne pirmā, ne pēdējā, kura pēc kārtējās vīterošanas slaucīs asaras, kamēr Arnis gulēs blakus citai un čukstēs to, ko katra sieviete gaida.
– Skaties pati, tikai neraudi, kad staigāsi mātes cerībās, – atkārtoja krustmāte.
Laura to ņēma vērā. Arnis arī nebija rādījies trešo nedēļu. Laura nopriecājās, ka bija paklausījusi, vēl jo vairāk Arnis bija redzēts diskotēkā ar citu meiteni. Klauvējieni pierimās. Tad atkal, bet šoreiz – drebelīgāk.
Laura mēģināja iztēloties, kā būtu, ja tiešām atnāktu Arnis. Par ko viņi nakts laikā runātu? Patiesībā runātu viņš. Laura palaikam piekrītoši pamātu ar galvu. Jā, stāstīt Arnis prata. Tur krustmātei bija taisnība. Tiesa, puisis viesa zināmas simpātijas, taču mīlestības zieds netaisījās plaukt. Pārāk liels skaļums plūda no viņa. Nu nē! Lauras liktenim vajadzēja nākt no klusuma. Tā viņa vismaz iedomājās. Šim ideālam atbilda Guntis, par kuru tantei nav ne jausmas. Arī pašai Laurai nav vēl skaidrības. Bailes, ka nepieviļas. Tagad vismaz ir, par ko pasapņot. Droši vien arī krustmāte sapņo. Viņai Ernests bijis vienīgais, mūža, draugs. “Laimīgā!” Laura, ciešāk ietinusies segā, gandrīz vai ar skaudību prātoja, pie reizes arī priecādamās, ka tante nepamodās.
Pēc kāju izsautēšanas tante parasti iekrita lauku cilvēka miegā. No rīta viņa cēlās augšā un pie brokastu galda pārstāstīja sapņus. Tantes sapņi parasti vijās ap nelielo saimniecību – trušiem, vistām, kazu, dažreiz arī par agrīno jaunību, kad abi ar Ernestu vēl tikai cerējās. Tēva māte jaunībā bijusi ļoti pievilcīga, ar garu bizi. Kara gados pēc kādas grūtas slimības bizi vajadzēja nogriezt. Taču mati joprojām turējās kupli. Ja vien krustmātei nesāpētu kājas, Laura bija gatava saderēt, ka viņu jau kāds būtu apprecējis. Šis kāds nebija neviens cits kā Pēteris no kaimiņiem. Pārāk bieži viņš te iegriezās. Sarunas nebija tikai par saimniecību… Krustmāte smējās un, ar rokām gaiņājoties, bija teikusi, ka tikai Smilšu Reinim atvēlēšot sevi. “Vai tā bija mīlestība? Laikam jā! Uzzied taču arī veci koki,” sprieda Laura. Vēlāk uzzināja, ka Pēteris lakstojies ap krustmāti un viņas draudzeni. Kad apglabājis otro sievu, sācis atkal piestaigāt. “Nu, jā, veca mīlestība nerūs. Acīmredzot krustmāte bijusi tuvāk sirdij nekā viņas draudzene Hermīne,” domāja Laura un pasmaidīja. Kad Laurai beidzot izdevās aizmigt, viņa nedzirdēja, ka vēja brāzmas no jauna pieņēmās un kāds zars nograbinājās gar logu.
Laura pamodās, kad istabā jau bija liela gaisma. Viņa atcerējās dīvaino grabināšanos naktī aiz loga: “Interesanti, kas tur bija? Iespējams, ka tas bija kāds iemaldījies ceļa gājējs.” Lauras pārdomas pārtrauca krustmāte. Ņiprā sieva dziedāja par rudeni un zilajiem viršiem. Pēc brīža viņa, iestājusies durvīs, laipni aicināja Lauru brokastīs.
– Vai, meitiņ, kā es šonakt gulēju! Lai nu tu, bet es jau parasti pamostos no trokšņiem. Padomā vien – ārā bijis tik liels vējš, ka vecajai ābelei atlauzis zaru. Es jau Ernestam savā laikā teicu, lai tos kokus nestāda tik tuvu logam. Cik tur vajadzēja, un rūts būtu ārā. Būs vien jāpiekrīt, ka Auna zīmē dzimušie esot spītīgi.
Laura klausījās un domāja, ka arī viņa ir dzimusi Auna zīmē. Pēkšņi viņai kļuva bail: ja nu Guntis ir viņas liktenis un tā vien gaida, lai Laura to sapurinātu? Vecā ābele ar saknēm vēl turējās zemē. Tikai viens zars bija aizlūzis, pilns vēl ar sārtiem āboliem. Lauru atkal pārņēma dīvains nemiers. Aizlūzušais zars – tikai bez āboliem – ļoti atgādināja pašas dzīvi vecumā…
— Ieva Pētersone
