Bieži redzu, kā veikalos pusaudži bez problēmām tiek pie alkohola, un nekādi likumā noteiktie vecuma ierobežojumi nav šķērslis. Ieejot veikalā, pusaudzis izvēlas kāroto alkohola pudeli un sparīgi dodas pie kases.
Bieži redzu, kā veikalos pusaudži bez problēmām tiek pie alkohola, un nekādi likumā noteiktie vecuma ierobežojumi nav šķērslis.
Ieejot veikalā, pusaudzis izvēlas kāroto alkohola pudeli un sparīgi dodas pie kases. Droši un pašpārliecinoši cenšas ieskaidrot pārdevējai, ka viņš ir daudz vecāks, nekā izskatās, tikai, redz, pase netīšām esot aizmirsusies mājās. Prieks par tām pārdevējām, kuras kategoriski var pateikt – nē. Bet jaunais cilvēks par to nemaz nejūtas noskumis. Tik elementāru problēmu, kā tikt pie dzēriena, var ātri atrisināt. Ir taču tik daudz izpalīdzīgu cilvēku. Un, skat, pēc kāda laika “izpalīdzīgais” iznāk no veikala ar kāroto pirkumu. Negribas moralizēt, bet tikai aicināt: “Nekļūsim par “izpalīdzīgajiem”!”
Kāpēc jādzer un jāpiedzeras? Uz šo jautājumu atbildes ir meklējuši un snieguši gan psihologi, gan vecāki, gan skolotāji un citi cilvēki, kuriem nav vienaldzīgi apkārtējie. Skumji, bet pusaudži nesaprot, ka visvairāk pāri viņi nodara paši sev, savai veselībai un vistuvākajiem cilvēkiem – ģimenei. Jā, dzērieni atraisa mēli, dara vieglas kājas un prātu, bet tas maina intelektu un ne jau padarot to spožāku.
Jaunieši lieto alkoholu. Tā ir bijis un arī būs, bet ļoti negribas ar to samierināties, jo dzert jau sāk arī pavisam mazi bērni. Bieži gan daļa sabiedrības cenšas attaisnot šos gadījumus, sakot, ka visi jau pamēģina, gan jau tāpat viss būs labi. Tikai skumji ir redzēt tos jauniešus, kuriem jau ir atkarība no alkohola, kad trīc rokas un prāts pieprasa kārtējo glāzīti.
Manuprāt, lepoties var tie jaunieši, kuri par sevi var teikt: “Es nelietoju alkoholu un esmu par to lepns! Mani neiespaido apkārtējo argumenti, ka es esmu “mīkstais” un neesmu “krutais”.” Ģimenei un sabiedrībai ir svarīgi, lai arī jūs pievienotos šiem jauniešiem.
