Tempļa kalnā. Sniega kalni ātri nokūst, Pērno lapu paklājs zemi sedz.
Tempļa kalnā
Sniega kalni ātri nokūst,
Pērno lapu paklājs zemi sedz.
Bet zem lapām brūnganajām,
Jauna – šīs vasaras dzīve most.
Šo atmodu jau pavasarī sāk
Mazs pūkains vizbuļlapu pušķītis.
No pūkainajām lapām mums pretī
Smaidīt sāk zila actiņa
Ar mazu zelta sauli vidū.
Vēl viena, otra … ceturtā .. un
simtā…
Un kā ik gadu modē nav vairs
Pērnais, brūnais lapu paklājs,
Pavasara mode Tempļa kalnā, lūk-
Zaļš paklājs
Ar dzeltenajām zilo ziedu acīm.
* * *
Un atkal zied kreimenītes –
Ziedi pa kuriem mēs
Laimes apskurbināti gajām.
Vai no laimes mēs reibām,
Vai no balto ziedu smaržas?
Laikam gan no tā,
Ka skaistajā, smaržīgajā pļavā,
Mēs gājām viens otram blakus.
Un vēl pēc gadiem daudziem
Saldie kreimeņsmaržas viļņi
Atmiņās aiznesīs kreimeņu pļavā,
Un tevi man blakus
Zaļi baltajā laimes smaržu salā.
INGA SILIŅA
***
Nezinu
Nezinu, vai drīkst par tevi sirdij pastāstīt,
nezinot, vai drīkstu piederēt?
Baidos, ka tā savos sapņos slīks,
nebeigdama tevi apcerēt.
Nezinu, vai drīkstu tevi acīm parādīt,
nezinot, vai tas nav nosapņots?
Tām, kas rītos skatījušās tumsā,
būs pie baltas gaismas jāpierod.
Nezinu, vai drīkstu ausī tevi iečukstēt,
Nezinot, kā tevi izstāstīt?
Nāc,- stāsti tu, un acīm parādies.
Paliec manī garu mūžu vēl…
Kairinājums
Kā rozes pumpurs, rasas klāts, –
tik bezdievīgi skaists,
ka lūpas aizmirst, kas ir sāts…
Tik iededzies kā ugunssārts –
tik akli žilbinošs,
ka galva aizmirst, kur ir prāts…
Kā tumsā acis zaļi gail, –
tik aicinoši sauc,
ka sirdī sadeg visas bailes.
Bet rozes pumpurs, rasas klāts.
Nāk sapņos man un murgos nāk,
un bezkaunīgi nezin sāta…
Ceriņkrāsas sapnis
Gribēju tevi aizvest kur citur –
tur laikam nav bijis neviens.
Gribēju kopā ar tevi izkāpt
uz mēness, kur ceriņi zied.
Gribēju noreibt no tevis tai krastā,
kur sārti violetbalts
pieclapu vilnis reiz simtgados redzams,
kad ceriņu okeāns šalc.
Saposās okeāns, ziedēja kāpas.
Atnāca vilnis – pieclapis skaists.
Vien atlicis tevi sagaidīt, jaukā,
uz tā mēness, kur ceriņu laiks.
***
29.maija laikrakstā publicētā dzejoļa autore ir Inga Siliņa, nevis Inta Aizkalniete. Atvainojamies!
