Alūksniešiem.lv redakcija
Mūsu novadniece Elīna Zālīte, dzejniece un dramaturģe, tulkotāja un prozaiķe, ir atstājusi paliekamas pēdas latviešu literatūrā. Nozīmīgajā gadskārtā ieskatīsimies rakstnieces dzīves gājumā un atstātajā literārajā mantojumā.
Par spīti slimībai
Rakstniece dzimusi 1898. gada 19. oktobrī Gaujienas pagasta “Vosu” mājās. Elīnai ir seši gadi, kad ģimene pārceļas uz dzīvi Hopenhofā. Tā saucas barona Delviga muiža, tikko uzbūvētā dzelzceļa stacija un ap to augošais māju puduris, no kura izveidojas Opes miests, vēlāk – Apes pilsēta. Elīna ir apdāvināta, padodas viss – valodas, matemātika, mūzika. Pēc vietējās skolas beigšanas viņa mācās Valkas ģimnāzijā, taču pēdējā klasē saslimst ar mugurkaula tuberkulozi, tai laikā neārstējamu slimību. Spītējot slimībai, jauniete sakopo visus spēkus, attālināti beidz Jurjevas (Tartu) meiteņu ģimnāziju un tad Valkas skolotāju kursus. Vēl divus gadus viņa nostrādā kā skolotāja Alūksnes skolās, tad slimība ņem virsroku. Dzīves lielu daļu E. Zālīte pavada slimnīcās, sanatorijās vai gultā. Visu mūžu viņa ilgojas kaut dienu nodzīvot bez sāpēm.
Tulko igauņu darbus
Atrast dzīvē jēgu tai lielā mērā palīdz sastaptie liktenīgie cilvēki. Jauns kara ārsts, armijā iesaukts students, pārliecina meiteni, ka no drūmām domām var izvairīties, pilnveidojot sevi – var taču mācīties svešvalodas, tulkot, pašai rakstīt. Viņa seko šim padomam un ar laiku spēj lasīt, tulkot septiņās svešvalodās. Visvairāk Elīna Zālīte ir tulkojusi igauņu dzeju un prozu, atdzejojusi igauņu tautas eposu “Kalevipoegs”, iztulkojusi apjomīgo Antona Tamsāres vēsturisko romānu “Zeme un mīlestība”. Pateicoties viņai, latviešu lasītājam ir pieejami somu, krievu, franču un vācu autoru darbi.
“Virši zili, virši sārti”
Izveidoties par dzejnieci E. Zālītei palīdz rakstnieks un avīzes redaktors Antons Austriņš. Sākumā viņš ir vienīgais, kurš piekrīt publicēt nepazīstamas jaunietes dzejoļus un pat pamāca, kā to darīt. Rezultātā 1930. gadā iznāk vienīgais dzejoļu krājums “Sila ziedi”. Tas ir notikums literārajā pasaulē. Dzejnieces popularitāte aug. Krājums tiek izdots piecas reizes. Pat Eriks Ādamsons un Aleksandrs Čaks paliek viņas ēnā. Tā ir mīkla literatūrkritiķiem. Taču lasītāju valdzina dzejnieces savdabīgais pasaules skatījums, dabas izjūta, apcerīgs dialogs ar sevi, klusināta saruna ar lasītāju par skarbo dzīves realitāti, laimes un dzīves īsumu, par mīlestību, vilšanos un vientulību. Dzeja ir smeldzīga, reizēm sentimentāla, ļoti muzikāla. Mūziku tai ir rakstījuši daudzi komponisti, bet dziesma “Virši zili, virši sārti…” ir folklorizējusies, un retais zina, ka vārdus tai ir uzrakstījusi E. Zālīte.
Prot labsirdīgi pasmaidīt
Sava laika populārā aktrise Ludmila Špīlberga rada dzejniecē interesi par dramaturģiju. Abas nejauši satiekas Šveices sanatorijā Davosā. Abām patīk literatūra, uzvedības psiholoģija, patīk vērot cilvēkus un minēt to rīcības motivāciju. Viņu redzeslokā nokļūst īpatņi, par kuriem gribas labsirdīgi pasmaidīt. Aktrise jokojot rosina par redzēto uzrakstīt komēdiju, pat izklāsta dramaturģijas pamatus. Elīnai Zālītei tā ir nepazīstama joma, taču interese ir modināta, un pēc kāda laika viņa tomēr sāk rakstīt savu pirmo lugu “Bīstamais vecums”. “Kā vieglu limonādes glāzi var baudīt šo lugu,” saka A. Čaks. Kopā E. Zālīte ir sarakstījusi 12 lugas un vairākus viencēlienus. Savās lugās un stāstos autore necenšas moralizēt, tikai nevainīgi pajoko par cilvēku vājībām vai parāda sekas, ja cilvēks rīkojas neētiski. Taču viņas vienīgajā romānā “Agrā rūsa” asi skan sociālais motīvs, kad bailes no nabadzības, naudas vara, aplama audzināšana, morāles ignorēšana kā rūsa saēd galvenās varones mūžu.
Katru gadu – uz Api
Liela nozīme Elīnas Zālītes personības veidošanā bija dzīvesbiedram Herbertam Zommeram, aktierim, dramaturgam un viņas darbu pirmajam vērtētājam, un Dailes teātra režisoram Eduardam Smiļģim, ar kuru tā nostrādā sešus gadus kā režisora palīgs literatūras jautājumos. Taču vistuvākie cilvēki rakstniecei ir Apē dzīvojošā māmuļa un māsa Elza. Katru gadu viņa brauc uz Api, lai atspirgtu mīļu cilvēku tuvumā, atgūtu emocionālus un fiziskus spēkus.
Elīna Zālīte aiziet no mums 1955. gada 7. aprīlī un ir guldīta Raiņa kapos. Skaists Kārļa Zemdegas veidotais kapa piemineklis aicina atcerēties mūsu dižās novadnieces devumu latviešu literatūrā.
Irēna Meistere, Elīnas Zālītes memoriālās mājas vadītāja
Reklāma