Fiksēts uzcenojums lieltirgotavās zālēm, kuru cena pārsniedz 100 latus; maksājums par recepti gadījumos, ja valsts pilnībā kompensē zāļu iegādi; iespēja kādam medikamentam kļūt par vienīgo valsts kompensēto, ja vien tā ražotājs piekrīt dot kārtīgu atlaidi cenai. Trīs pasākumi veselības budžeta lāpīšanai jau raiti virzās cauri saskaņošanas procedūrām.
Grozījumi Ministru kabineta noteikumos nr. 899 “Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība”, visticamāk, būs spēkā ar nākamo gadu, ja tos apstiprinās vēl šomēnes. Plānots, ka grozījumi būs spēkā divus gadus.
Apmaksās vienu
Lai taupītu valsts līdzekļus, kas jātērē par kompensējamiem medikamentiem, paredzēta cita sistēma piedāvājumā. Šobrīd sarakstos ir vairāki medikamenti, kuriem noteikta references cena, ko valsts apmaksā.
Noteikumu grozījumu projektā teikts: “Tās zāles, kurām iesniedzējs piesaka kompensācijas bāzes cenu, kas ir vismaz par 30 procentiem zemāka par A sarakstā attiecīgajā references grupā uz 2011.gada 1.janvāri esošo references zāļu kompensācijas bāzes cenu, tiek vienīgās izplatītas kompensācijas kārtības ietvaros attiecīgajā references grupā pusgada laikā no cenas apstiprināšanas brīža.” Turklāt nākamā pusgada periodā izplatāmo zāļu cena ir vismaz par 10 procentiem zemāka nekā iepriekšējā periodā izplatīto zāļu cena.
“A grupas zāles ir savstarpēji aizvietojamas, līdzīgas pēc ķīmiskā sastāva un iedarbības,” pamato Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders. Citiem ražotājiem nevarētu būt iebildumu, diez vai tāds lēmums tiks apstrīdēts Konkurences padomē, jo grozījumi ir uz laiku – diviem gadiem, pieļauj O. Šneiders.
“Aizvietojamās zāles nav identiskas – tad jau nebūtu vairāki medikamenti. Pamatformula varbūt ir vienāda, bet atšķiras papildvielas, blakusparādības. Turklāt ir arī psiholoģiskais aspekts – kādas zāles pacients lieto gadiem, un tās viņam palīdz. Nevar pa pusgadam mainīt zāles, skatoties tikai pēc cenas,” vērtē Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” valdes locekle Iveta Neimane. Ja reiz kāds medikaments tiek izvēlēts par vienīgo, ko valsts no tās grupas apmaksā, par citu pilnā apjomā jāmaksā pašam pacientam.
Mērķis ir skaidrs
“Medikamentiem cenas ir nenormāli sakāpušas. Tas ir labi, ka mēģina tās noraut uz leju – mērķis šiem grozījumiem man ir skaidrs. Otra lieta – antidepresantu minimālais kurss ir četri mēneši. Smagas depresijas gadījumā zāles lieto vismaz gadu. Mediķim būs krietni jāpalauza galva, ja mainās, kuru medikamentu apmaksā valsts. Es jau tomēr skatos, kādas ir pacienta finansiālās iespējas,” teic psihiatre Rovēna Zarakovska. Situāciju zāļu tirgū viņa raksturo ar piemēru – kāds Rietumeiropā ražots medikaments maksā 23 latus par 28 tabletēm, Lietuvā ražots līdzīgs – 6 latus, taču divreiz mazākā koncentrācijā. “Ja iedarbība neatšķiras, es izrakstu lietuviešu ražoto. Pat dzerot divas tabletes vienas vietā, sanāks lētāk.” Taču medikamentus depresijas ārstēšanai valsts kompensējot tikai pāris gadu, šādas kompensācijas “izkarošana” esot Psihiatru asociācijas nopelns.
Noteikumu grozījumi arī paredz fiksētu uzcenojumu četru latu apmērā lieltirgotavās medikamentiem, kuru cena ir 100 un vairāk latu, skaidro Veselības ministrija. Šobrīd piecenojums ir četri procenti neatkarīgi no sākumcenas, kas arī var būt vairāki simti latu.
Maksa par recepti
Pacientus vistiešāk skars plānotais 50 santīmu līdzmaksājums par katru recepti, kad tiek izrakstīti medikamenti, kuru iegādi valsts kompensē 100 procentu apjomā. “Tādu recepti var izrakstīt laika posmam līdz trim mēnešiem, pacientiem tas ir salīdzinoši neliels slogs,” vērtē
O.Šneiders. Līdzmaksājums turklāt atturētu pacientus no liekas recepšu prasīšanas medikamentu uzkrājumu veidošanai, kādi tiekot veidoti aiz bailēm, ka valsts varētu pārtraukt medikamentu kompensēšanu.
“Tas ir vienkārši neētiski – ņemt naudu no ļoti slimiem cilvēkiem, lai budžetā ietaupītu sešsimt tūkstošus,” raksturo I.Neimane. Valsts 100 procentu apmērā medikamentus apmaksā tikai ļoti smagas diagnozes gadījumā, arī psihoneiroloģiskiem pacientiem, tātad maksājums skar cilvēkus, kuri jau tā ir sliktākā situācijā. “Kad mums bija konference, veselības ministrs izteicās, ka grozījumus nevirzīs, ja ir tādi protesti. Pēc pāris nedēļām tie tomēr tika iesniegti,” norāda I. Neimane.
Ģimenes ārsts Igors Stoma piebilst, ka tas nav korekts iemesls līdzmaksājuma noteikšanai – apgalvojums, ka pacienti mājās uzkrāj zāles.
“Pamatproblēma ir finansējuma trūkums. Var raustīt to deķīti, kā grib, caurumi paliek, un visu apsegt nevar. Latvijā ir zemākais finansējums Eiropā, pat Lietuvā un Igaunijā ir labāk. Nedomāju, ka citur budžeti principiāli atšķiras. Taču tas ir tāpat kā ģimenei – ja ir tikai 100 latu, nevar pirkt “mersedesu”. Politisku un dažādu citu iemeslu dēļ nevar pateikt, ka nav naudas nodrošināt tādu aprūpi, kāda bijusi līdz šim vai kādu vēlētos. Padomju laikos valsts nodrošināja visu. Tagad valsts to nevar, bet joprojām kautrējas to pateikt,” spriež I.Stoma.
